Deputāti un dzīvnieki cirkā

Pagājušajā nedēļā Saeima atbalstīja aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus. Veidi, kā daži deputāti mēģināja stā­ties ceļā šai iniciatīvai, bija visai krāšņi. Iniciatīva par savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu cirkā ceļu politiskajos koridoros sāka 2015.gadā. Tai pēc sarunām ar dzīv­nieku aizsardzības speciālistiem tapt palīdzēja Pārtikas un veterinārais dienests. Tajā pašā gadā Zemkopības ministrija izveidoja Dzīvnieku aizsardzības un labturības konsultatīvo padomi, kurā bija pārstāvji gan no valsts iestādēm, gan zinātniskajām institūcijām, gan dzīvnieku speciālistiem. Tās paspārnē veidotā darba grupa izstrādāja likuma grozījumu priekš­likumus.

Šis ceļš bijis ilgs, tomēr pēc būtības iniciatīvā par savvaļas dzīvnieku aizliegšanu cirkā nav nekā īpaši diskutabla. Savvaļas dzīvnieku dresēšana ir dzīvnieku mocīšana bez nozīmīga ieguvuma. Kāpēc gan lai lācim būtu jā­brauc ar divriteni un tīģerim jālec cauri degošam riņķim? Tikai tāpēc, lai cilvēks varētu papriecāties un gūt apmierinājumu par spējām pakļaut citas dzīvības formas. Cirka izrādes tiek veidotas skaļas, priecīgas, taču skatītāji nezina, kā dresētāji dzīv­niekus piedabū izpildīt attiecīgos trikus. Viņi cenšas stāstīt, ka pret dzīvniekiem izturas labi un ka dzīvniekiem šis darbs patīk. Taču grūti iedomāties, ka savvaļas dzīvniekus tiem neraksturīgas darbības varētu iemācīt vien ar maigiem vārdiem un glāstiem. Papildu tam šiem dzīvniekiem lielākā daļa mūža jāpavada šauros ie­žogojumos. Ceļojošā cirka gadījumā klāt nāk papildu neērtības.

Daļa līdzšinējā cirka atbalstītāju uzskata, ka šis viss ir ļoti labi. Ve­cā­ki ar bērniem varot cirkā skatīties dzīvniekus – viņiem va­jagot izrādes prieku, nevis domāt, kas paliek noslēpts skatienam. Tātad cilvēkam atļauts viss, ja vien tā lab­patīk. Dažas balsis dzīvnieku draugiem ir pārmetušas pārmērīgu zvēru cilvēciskošanu – tas ir, cilvēkam raksturīgu īpašību un emociju piedēvēšanu tām radībām, kas ko tādu nemaz nejūt. Tas ir absurds. Dzīvniekiem ir spēja just sāpes, stresu, bailes, dusmas.

Protams, cilvēki ne vienmēr ir uzskatījuši šādi. Līdz ar to viens no mūsdienu rietumu filozofijas tēviem, franču filozofs Renē De­karts savulaik dzīvu uzšķērda un izķidāja suni. Viņš uzskatīja, ka dzīvniekiem nav dvēseles, tādēļ tiem nav arī apziņas un tie nejūt sāpes – to reakcija uz sāpēm esot vien cilvēkiem raksturīgās sāpju reakcijas imitācija.

Taču diezin vai mūsdienās varētu atrast daudz cilvēku, kas piekristu šādai interpretācijai. Tādus mēs drīzāk uzskatītu par sadistiem. Mūsdienās zinām, ka sāpju jušanas fizikālie procesi zīdītājiem un cilvēkiem ir visai līdzīgi. Arī sāpju izraisītās uzvedības izmaiņās ir daudz līdzību: līdzīgi kā cilvēki, arī daudzi dzīvnieki lielās sāpēs mēdz izvairīties no sabiedrības, mazāk ēd, sirds ritms paātrinās un ciešanas izsaka ar bal­si.

Gluži tāpat kā mūsdienās par normu netiek uzskatītas izrādes, kurās skatītāju izklaidei tiek iesaistīti cilvēki ar fiziskām īpatnībām vai invaliditāti, ir pienācis laiks apzināties, ka arī dzīvnieki nav plikas izklaides objekts. Ja ir vēlme uzzināt kaut ko par dzīvnieku pasauli, tie jāvēro dabiskajā vidē. Cirks par dzīvnieku dabu neko daudz pastāstīt nevar.

Dzīvnieku aizstāvju darbam ir visai savdabīgi pretinieki. Viena no šādām politiķēm ir Jūlija Ste­pa­ņenko, kas pārstāv partiju “Sa­skaņa”. Likuma grozījumu izskatīšanas reizēs Saeimā viņa sākotnēji mēģināja panākt, ka norma par savvaļas dzīvnieku aizliegumu cirkā tiek izslēgta, pēc tam cen­tās to būtiski mīkstināt. Pa­gā­ju­šajā ceturtdienā viņa pat stāstīja, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji esot šaura interešu grupa, kas citviet Ei­ropā saistīta ar iekšzemes terorismu. Saprāta balsi viņa raksturoja kā “deputātu terorizēšanu”.

Vēl viens “domas gigants” Saeimā ir Valdis Kalnozols (ZZS). Viņš Saeimas debatēs stāstīja, ka notiekot sociālais eksperiments ar Latvijas sabiedrību – sabiedrības vairākums piekrītot zvēru izmantošanai cirkā, bet Saeima tomēr nobalsojusi par aizliegumu. Šo situāciju viņš salīdzināja ar televīzijā redzētu raidījumu, kur sarunu gaitā tiek atrasti iegansti, lai sievieti pārliecinātu, ka krāpt vīru ir pieļaujami.

Ir grūti atrast loģikas ķēdi, kas paskaidrotu, kā publiska diskusija, kuras laikā lēmuma pieņēmējiem tiek sniegti argumenti par to, kāpēc būtu jāpieņem attiecīgs lēmums, ir uzskatāma par “sociālu eksperimentu”. Vēl grūtāk ir saprast, kā iestāšanos pret to, ka dzīvniekiem tiek nodarītas ciešanas, var sasaistīt ar ideju, ka krāpšana ir normāla.

Saeimas gala balsojums tomēr parādīja, ka šādu deputātu Saeimā ir mazākums.