Svētdiena, 7. decembris
Vārda dienas: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Neredz neredzīgo

Monika Sproģe
18:35, 23. Aug, 2017

Baltais spieķis ir ļoti nozīmīgs palīgs neredzīgam un vājredzīgam cilvēkam, lai nodrošinātu viņam drošu pārvietošanos vidē un sabiedrībā. Tāpat spieķis neredzīgajiem un vājredzīgajiem cilvēkiem ir ļoti būtisks, piedaloties satiksmē. Tas ir pirmais, kas autovadītājiem parāda, ka cilvēks vēlas šķērsot ielu.

Arī satiksmes noteikumos skaidri pateikts, ka arī ārpus gājēju pārejām cilvēki, kas signalizē ar balto spieķi, autovadītājiem jāpalaiž šķērsot brauktuvi jebkurā vietā (uzsvars uz vārdiņu jebkurā), jo neredzīgs cilvēks nezina, kur ir neregulējamas gājēju pārejas.

Cēsis sludinām kā ģimenēm draudzīgu pilsētu, kas atvērta jau­niešiem un progresīvu inovāciju radīšanai, taču ne mazāks akcents likts uz dažādām sociālām grupām, kuras sakāmies pie­ņemam bez aizspriedumiem. Diemžēl jau trešo reizi redzu, ka cilvēki ar redzes traucējumiem Cēsīs netiek saprasti.

Kurš gan nepazīst Beāti! Mei­te­ni ar melnu sunīti, pavadoni vārdā Zane. Vakar, dodoties mājup, pamanīju Beāti stāvam krus­tojumā ar izstieptu balto spie­ķi, viņa kā vienmēr laipni smaidīja pasaulei.

Izstiepts baltais spieķis signalizē, ka mašīnai ir jāapstājas un neredzīgais jāpalaiž, taču vairāki autovadītāji to ignorēja. Tā kā man nebija jānogriežas uz to pusi, kur Beāte vēlējās šķērsot ielu, turpretī manai pretimbraucējai krustojumā padomā bija tieši tas ceļš, skatījos, ko autovadītāja darīs. Paliku vai mēma, ieraugot, ka autovadītāja nobrauca Beā­tei teju gar purngaliem.

Var teikt, ka cilvēki nesastopas ar šādām situācijām un tālab par to neko nezina. Viņiem nav nojausmas, ko šāds izstiepts spieķis signalizē, taču pat bez izstieptā spieķa bija skaidrs, ka meitene ar brillēm, spieķi un suni cieši blakus pie sāniem ir neredzīga. Vai tiešām tās septiņas sekundes bija tik dārgas, ka brau­cēja nevarēja padeldēt savu bremzes pedāli?

Labi, kas zina, varbūt vieglās automašīnas vadītāja pēcāk pie sevis pārdomāja notikušo un attapās, kad bija pabraukusi garām Beātei, taču šī nav pirmā reize, kad redzu kādu cilvēku stāvam ielas malā un ieklausāmies mašīnu skaņās, it kā viņš censtos noprast – mašīna apstājās vai neapstājās? Un arī gājēji pie pār­ejām speras pāri brauktuvei, nepačukstot neredzīgajam, ka tagad ir droši, visas mašīnas gaida. Viņš tur stāv viens kā vientuļa sala okeānā, bet autovadītāji elš un pūš, nevarēdami sagaidīt, kad tad beidzot tas viens vienīgais šķērsos ielu.

Atliek vien secināt, ka skaidrojošais darbs nav galā un iedzīvotāji vēl jāizglīto par to, kā pieņemt cilvēkus ar redzes invaliditāti. Jāstāsta, ka viņi ir patstāvīgi un dažs varbūt arī spītīgs, pārliecinot visus, ka pats ar visu tiek galā, bet ne jau labs vārds vai izpalīdzīga roka kādam kaitējusi. Palīdzot otram, mēs palīdzam sabiedrībai saliedēties un vienaldzīgi nepaiet garām, par ko tik daudz runājam.

Komentāri

Lasītākie raksti