Nemīlīgā ziemas dienā, kad lija, pārliku prātā, ka sestdienas pastaiga neiznāks nekāda dižā. Kurp gan labāk doties no pienākumiem brīvajā laikā, kurp izvēlēties pastaigas ceļu? Mana sestdienas izvēle krīt par labu bibliotēkai – plašas telpas, mūsdienīgs iekārtojums, iespējas palasīt vai vienkārši pavadīt laiku.
Sākumā vienā no lasītavām iekārtojos viena, ja neskaita sniegavīru. Tas telpā, izmantojot baltas krāsas materiālus, atjautīgi izveidots tā, lai no attāluma skatītājos raisītu smaidus. Mazuļiem patiks, nodomāju, bet tad pavēroju, cik godbijīgi, apbrīnas pilnām acīm šim ziemas prieku un svētku simbolam tuvojas bērni. Redzams, ka asprātīgi veidotais pasaku tēls raisa smaidu arī vecākiem un vecvecākiem. Tie cenšas pastāstīt, ka tas ir viņš – no lasītās pasaku grāmatas izkāpušais vīrs. Maziņie tā kā tic, tā kā ne, bet uz mammu aicinājumu fotografēties pie sniegavīra atsaucas.
No vientulīgiem brīžiem, lai iegrimtu grāmatā vai žurnālā, todien bibliotēkā atsakos. Aizraujošāk sestdienā pavērot cilvēkus, uzminēt, kāda motivācija katru atvedusi uz bibliotēku. Divi pusaugu zēni uz mirkli lasītavā rod klusumu, lai, uz paklāja izstiepušies, ar bibliotēkas planšešu starpniecību padzīvotos virtuālajā pasaulē. Divi citi zēni izvēlas plauktā noskatītu galda spēli. Pēc kāda laika viņiem tā apnīk, bet vieta tukša nepaliek. Ar citu galda spēli te ierīkojas divas meitenes. Vecmamma ar pirmsskolas vecuma bērnu pavēro meitenes un lūdz padomu, kā spēle īsti spēlējama. Pusaudzes atteic, ka vienkārši, un veikli skaidro spēles noteikumus, iedrošinot to dāmai spēlēt kopā ar mazbērnu.
Māte ar trīsgadīgu meitenīti atrod citu galdiņu, mazo nosēdina un paskaidro, ka atstās abus ar tēti, kamēr dosies uz veikalu iepirkties. Tēvs sarindo spēļu kartītes ar zvēru attēliem. Abi spēlē aizrautīgi, līdz nav īsti skaidrs, kurš tad spēlē gūs virsroku – mazā vai lielais.
Par laimi, apmeklētājiem domātais stāvs ir plašs. Aiz grāmatu, žurnālu, spēļu un dažādu mapju plauktiem viņā galā ir vēl citas vietas. Pirms uzsienu šalli promiešanai, pametu acis spožākas gaismas lasītavā un redzu dažu pilsētnieku, kurš dziļā vienatnē ieslīdzis lasīšanā. Pārtraukt šo klusumu neuzdrīkstos.
Piereģistrējusi, ka ņemšu līdzi divas no tikko klajā nākušajām ļoti dārgajām grāmatām, izeju laukā. Atskatoties uz Cēsu skaisto, simtgadīgo namu, labi atceros, kāds tas bija vēl pirms gadiem astoņpadsmit. Tad tikai notika sapņošana par gaismas pilij līdzīgu namu pilsētā, kas kalpos visām paaudzēm visos gadalaikos.
Komentāri