Novembris ir Latvijas svētku mēnesis. Un šajā kontekstā domāju par cilvēkiem, kuri ar personīgo iniciatīvu, ar savu aicinājumu panāk apbrīnojamu rezultātu. Tie ir cilvēki, kuru ideja un entuziasms ir tik iedvesmojošs, ka viņu radītais patīk ne tikai pašiem, bet arī piesaista daudzus un veido svētku tradīcijas, kas kļūst par daļu no pilsētas vizītkartes.
Drīz būs 11. novembris – Lāčplēša diena, kurā pieminam Brīvības cīņās kritušos. Cēsīs viena no svētku aktivitātēm tradicionāli ir svecīšu likšana Latvijas kontūrā Pils parkā. Bet reiz, pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, tā bija viena cilvēka – Renāra Sproģa – un viņa ģimenes vēlme dalīties ar savu sajūtu par Latviju un Cēsīm, nonākot līdz idejai radīt lielformāta valsts karogu no daudzām svecītēm Pils parkā, kas labi pārredzams no attālumam. Skats bija tik skaists, ka patika ne tikai viņam pašam, bet arī citiem. Cilvēku interese savukārt radīja domu, kā iesaistīt citus, ļaut ilgāk baudīt svētku sajūtu, neskatoties uz to, ka novembris bieži vien ir drēgns, vējains un nebūt ne mīlīgākais mēnesis āra pasākumam. Tā arī dzima doma par Latvijas kontūru, mūziku, multimediju projekcijām, kas stāsta par mums pašiem. Viena cilvēka ideja kļuva ne tikai par cēsnieku iecienītu pasākumu, tā izkāpa ārpus pilsētas robežām, un tagad šis pasākums kļuvis par neatņemamu svētku sastāvdaļu, kas pulcē ne tikai cēsniekus, bet arī cilvēkus no visas Latvijas. Līdzīgi ir noticis arī ar Renāra Sproģa ideju par Cēsu kauju rekonstrukcijas pasākumu 22. jūnijā.
Tieši tāpat mani iedvesmo vēsturnieks Tālis Pumpuriņš, kura Latvijas karoga mīlestība un interese par tā rašanās vēsturi ļāvusi iznest ideju par Cēsīm kā Latvijas karoga šūpuli. Apbrīnoju arī Elīnas Kalniņas degsmi, kura darbojusies pie vēstures ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs”, stāstot par Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupācijas varām, akcentējot, ka vēsturi svarīgi izstāstīt šodienas kontekstā tā, lai tā būtu saprotama un ieraugāma mūsdienu cilvēkam.
Laiku laikos bijis svarīgi, lai cilvēki degtu par to, ko dara, lai mīlētu vietu, kur dzīvo, un izprastu savas valsts vēsturi. Lai aizdegtu šo izpratni, vienmēr svarīgs dzirksteles šķīlējs. Viņš ne tikai rada pasākumu, ne tikai liek faktu pie fakta par vēsturi, bet arī rosina ikkatru sajust vajadzību apzināties to nozīmi. Rosina vajadzību runāt un domāt par mūsu Latvijas vērtībām, par tiem, kas tās izcīnīja, glabāja un nes tālāk ne tikai no lektora tribīnes, bet arī mājās, ģimenēs, veidojot savos bērnos izpratni par vēstures nozīmi un laiku, kurā dzīvojam.
Komentāri