Mirklis, un nakts jau kļūst īsāka. Mēs sakām – saulgrieži aizvadīti. Gada garā nakts aiz muguras. Turpmāk katra nākamā diena būs gaišāka. Līdz atkal būs mirklis, kad izdzīvota būs īsākā nakts un ar katru dienu par kādu drumstalu gaismas būs mazāk.
Vai ejam pa apli vai līniju, kas sadalīta vienādos nogriežņos, katrs var izlemt pats. Bet nepārprotamajām apstāšanās zīmēm paiet garām nevar neviens. Daba tās mums norāda spilgti.
Un te nu mēs esam, atkal apstāšanās priekšvakarā. Tūlīt, tūlīt būs mistiskais brīdis, kad minūte gaismas būs vairāk. Vai spēsim sajust, kāpēc mums tiek dots šis brīnums? Ko tas rāda, kurp tas ved?
Cilvēka dzīve ir materiāla. Lai izdzīvotu, vajadzīgs mājoklis un siltums, jāēd, jādzer un jāapģērbjas vismaz tik, lai aukstumā nenosaltu un karstumā nepārkarstu. Par to jāgādā dienu no dienas. Varbūt tāpēc daba iezīmē noslēpumainu griežu laiku, lai mēs apstātos, apklustu un ieraudzīto to, kā gaismas minūte iespīd pasaules kārtībā un iedod tai jaunu spēku.
Jā, pasaule ir materiāla. Bet ir mūžīgais cilvēces jautājums, kas tur to kopā un ved uz priekšu. Ja atbilde slēpjas lielajās dabas mistērijās, mums tikai jāprot to nolasīt. Un tam nepietiek ar prasmēm, kas nāk no ārpuses, tās jāatrod katram pašam sevī. Pacietīgi jākrāj atraduma mirklis pie mirkļa. Lai tad viena gaišuma strēle pienāk klāt sajūtās, izpratnē un daudzkārtīgi to izstaro citiem. Kad esam viens otra starojumā, gaismas taču kļūst vairāk, vai ne?
Komentāri