Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Pirmā pavasara pieneņpūka

Iveta Rozentāle

Kamēr bērni ir mazi, mammām ir iespēja atgriezties bērnībā – lēkšot pa peļķēm, rāpties kokos, smieties visskaļākos un dzidrākos smieklus, kamēr sāk sāpēt vēders, un, jā, pūst pieneņpūkas! Visīpašāk ir atrast to pirmo un pēc tam pēdējo pavasara pieneņpūku!

Bērni atkal ļauj pasauli ieraudzīt viņu acīm – tādu pārsteidzošu, brīnumainu un dikti sirsnīgu. Turklāt mazuļiem mamma sākotnēji ir visa pasaule, viņiem šķiet, ka mamma māk visu, jo viņai taču ir superspējas! Un tā jau ir – mammas savu bērnu dēļ var izdarīt neiespējamo. Bērnu acīs mamma ir ļoti īpaša un neatkārtojama – viņiem vislabākā.

Mazi bērni savu mīlestību un uzmanību izrāda ne tikai svētkos. Vismīļākie ir brīži, kad bērni to dara dabiski. Mans jaunākais bieži vien, kad pārnāku no darba, pie skapīša, kas redzams, pārkāpjot mājas slieksni, ir piestiprinājis jaunu zīmējumu, jo vēlējies mani iepriecināt. Vienkārši tāpat. Vai pļavā salasa mārpuķītes un uzdāvina. Vai, paejot garām, pasaka – es tevi mīlu. Tā mīļi un patiesi. Jo bērni pieaug, jo viņu mīlestības apliecinājumi kļūst niansētāki, individuālāki, bet vienmēr manu mammas sirdi tik ļoti sildoši. Ar bērniem ikdiena ir krāsaina un aizraujoša un bieži vien pat ikdienišķa darba diena pārvēršas mazajā dzīves svinēšanā.

Es allažiņ, arī šajās svētku dienās, aizdomājos par to līdz galam netveramo, neaprakstāmo un brīnumaino sajūtu, ko sieviete izjūt līdz ar bērnu ienākšanu viņas dzīvē, un par nemanāmajām, bet būtiskajām pārmaiņām sievietes personībā, bērnus lolojot. Sākumā, bērniņam piedzimstot, to uzreiz nevar apjaust, jo pārmaiņas notiek pakāpeniski, iemācoties mīlēt un pieņemt bez nosacījuma, pārskatot savu motivāciju, rīcību un pat domas, jo ne visi uzskati, kas bijuši pirms bērniem, noder. Tādēļ caur negulētām naktīm, bērna gribu un viņa vajadzību sabalansēšanu un mammas intuīcijas atraisīšanu sieviete sevī attīsta jaunu personības šķautni, bagātinoties un pilnveidojoties, un laika gaitā iegūstot to viedumu, kādēļ bērnu ceļi arvien ved pie mammas. Māmiņas bezgala priecājas un lepojas ar saviem bērniem, viņu sasniegumiem, ir aizkustinātas koncertos un par katru jauno ieceres īstenošanu, bet vēl īpašāki ir tie brīži, kad bērna vaibstos, domās un uzvedībā redzi sevi un savu turpinājumu. Daļiņu no sevis, savas dzimtas, tajā pašā laikā unikālu, jaunu cilvēku, kas izdara savas izvēles un iet savu dzīves ceļu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi