Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Palikt savā laikā

Līga Eglīte

Kalendāra lapiņu “blociņš” pie sienas dilst un dilst, cik nu vairs ilgi, kad būs jāliek jaunais, 2021., tomēr tieši aizvadīto gadu negribētu pagriezt atpakaļ un nodzīvot vēlreiz. Pārāk svārstīgs un neizprotams tas bijis, ierobežojot un aizslēdzot, provocējot un ļoti maz runājot par cerību un to, ka pēc tumsas nāks gaisma. Labi, šis dramatiskais 365 sēriju realitātes šovs drīz būs galā, ar interesi gaidu, kas notiks tālāk.

Vasarās strādājot Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, noklausos ceļotāju spriedumus par to, ka senāk gan bija daudz labāk. Bieži nākas atbildēt uz tūristu un žurnālistu jautājumu – vai es gribētu dzīvot “savos viduslaikos”? Viņi ir pārliecināti, ka pirms piecsimt gadiem viss noritējis bez stresa un relaksēti, ka mūsdienu izglītotais un augstas tehnoloģijas pārzinošais cilvēks tur būtu gluži vai karalis. Nu, vismaz “pirmais puika ciemā”. Diemžēl frāze Andreja Pumpura “Lāčplēsī” “dzīvoja laimīga latviešu tauta”, ir tikai ilūzija.

Laime nav ilgstoša, miers arī nē. Laika plūdums nemēdz būt rāms kā upe līdzenumā, un diezin vai ir kāda vieta uz pasaules, kur iespējams netraucēti nodzīvot kaut dažus gadus bez dabas vai cilvēku izraisītām pārmaiņām. Jebkuru laimes zemi cikliski piemeklē pārbaudījumu virkne, kad pēc dažiem ražīgiem, pārtikušiem gadiem saniķojas klimats, iebrūk sirenieki vai sākas karš, dabas stihijas noposta atlikušo, tām seko bads un slimības. Ko gan iesāktu romantiskais laika ceļotājs, kurš, dodoties uz bagāto un pārtikušo Livoniju, būtu neveiksmīgi trāpījies, piemēram, 1530.gadā, tieši tad, kad tur visi sasirguši ar “angļu sviedriem” – vīrusa izraisītu akūtu elp­vadu infekcijas slimību? Ceļotājs ātri vien saprastu, ka pašam savā laikā, 21.gadsimtā, tomēr ir drošāk.

Protams, ja vien būtu tāda iespēja, vēstures izpētes nolūkos aizceļotu atpakaļ uz kādu citu gadsimtu, noteikti ar drīzu atgriešanās iespēju. Labprāt apciemotu Āraišu ezerpili, vendus Riekstukalnā, ļaudis, kuri mituši Sārumkalna apkārtnē, apskatītu Livonijas mestra virtuves dārzu un satiktu savu senci, 17.gadsimta sākumā dzimušo bitenieku Daudzi, kurš nodzīvojis simts gadu. Palūkotos pagātnē kaut pa mazu lodziņu un atgrieztos savā laikā, kurā esmu iederīga.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi