Mūsu valsts iekšējā drošība

Kopš gada sākuma spriedze Eiropā ir palielinājusies katru dienu.

Nekādas pārrunas, samiti, sarunas pa telefonu un vizītes Putina nostāju nav mainījušas, atkārtoti tiek izteiktas prasības saistībā ar NATO un drošības situāciju Eiropā. Tajā pašā laikā Krievija nepārtraukti atkārto, ka nevienu neapdraud, bet ar Krieviju grib karot Ukraina un ka NATO apdraud Krieviju.

Pirmdienas, 21. februāra, vakarā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja dekrētu par paš­pasludināto Doņeckas un Luhan­skas “republiku” valstiskās neatkarības atzīšanu. Citiem vārdiem sakot – ar Krievijas atbalstu okupētās teritorijas Ukrainas austrumos tika atzītas par “neatkarīgām valstīm”, parakstīti līgumi par savstarpējo ekonomisko un militāro atbalstu. Putins arī parakstīja rīkojumu ievest šajās “republikās”, kuras patiesībā joprojām ir Ukrainas likumīgā teritorija, Krievijas bruņotos spēkus, nosaucot tos par “miera uzturētājiem”.

Savā runā Putins atklāti paziņoja, ka Ukraina nav valsts, tā vienmēr ir bijusi Krievijas teritorija un pēc revolūcijas 1917. gadā Ļeņins un boļševiki ir atšķēluši šo Krievijas teritoriju un izveidojuši valsti, neprasot nevienam atļauju un neinteresējoties, vai Krievijas iedzīvotāji tam piekrīt.

Diezgan nepārprotami jau ir izskanējis, ka runa nav tikai par “republikām”, kas ir aptuveni 1/3 no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem, bet gan par šo apgabalu visu teritoriju, kas līdz šim ir Ukrainas kontrolē.

Trešdien, 23. februārī, Putins paziņoja, ka “Krievijas intereses nav apspriežamas”. Protams, sekoja teksts, ka sarunās jau par visu var vienoties, bet ir skaidrs, ka Putina izpratnē tas nozīmē piekrist visam, ko grib viņš.

Ukraina ir izsludinājusi mobilizāciju un aicina nekavējoties visus savus pilsoņus pamest Krie­viju.

Situācija baisa, ir skaidrs, ka Putins jebkurā brīdī var par jebkuru kaimiņvalsti paziņot, ka tā patiesībā vienmēr ir bijusi Krievijas teritorija. Savā “slavenajā” runā viņš pieminēja Baltijas valstis, un nav jābūt gaišreģim, lai saprastu – ja viņam veiksies ar Ukrainas iekarošanu, tad pēc tam viņš raudzīsies Baltijas virzienā.

Pagaidām esam pasargāti no armijas uzbrukumiem, jo Putins tomēr nespēj karot vienlaikus divās frontēs, turklāt esam NATO. Bet Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) brīdina, ka karš citās izpausmēs jau notiek. Viltus ziņas, dezinformācija, šantāža ar energoresursiem ir t.s. hibrīdkara sastāvdaļa. “Krievija attiecībā uz Latviju izvērš gan izlūkdarbības, gan plašu nemilitārās ietekmes aktivitāšu klāstu, kura mērķis ir izplatīt Latvijas sabiedrībā Krem­ļa interesēm atbilstošus vēstījumus, veidojot labvēlīgu attieksmi pret Krieviju un veicinot tai izdevīgu lēmumu pieņemšanu un notikumu attīstību Latvijā,” brīdina VDD.

Jau esmu rakstījusi, ka Krie­vijas propagandas masīvā plūsma caur sociālajiem tīkliem, slēpjoties aiz izdomātām personām un it kā neatkarīgiem ziņu portāliem, veikli nokļūst cilvēku prātos. Uzskatu, ka talkā nāk arī tādas personas kā Gobzems un Šlesers (un ne tikai viņi), kas veikli izmanto Latvijas reālās problēmas, lai noskaņotu cilvēkus pret “režīmu”. To, ka, piemēram, Šlesers saistīts ar Krievijas dzelzceļa gigantu “Krievijas dzelzceļa līnijas” (“RŽD”) un ka viens no šīs kompānijas direktoru padomes locekļiem ir bijušais Krie­vijas Federālā drošības dienesta un Pret­izlū­košanas dienesta vadītājs Sergejs Stepašins, cilvēki nezina vai negrib zināt*. Spriedzes apstākļos Saeimas vēlēšanu gadā vairākas partijas, domājot par reitingu un neiedziļinoties savas rīcības sekās, patiesībā grauj Latviju. Spilgts piemērs, par ko esmu rakstījusi, ir Satversmes tiesas autoritātes mazināšana savās šaurajās interesēs acīmredzot ar nolūku to likvidēt. Tāpēc vēlēšanas var kļūt par mūsu valsts kapraci, jo arī demokrātiskā valstī apvērsumu var sarīkot ar demokrātiskiem līdzekļiem un pavisam leģitīmi, ja vien ir izdevies “izskalot smadzenes” pietiekami daudziem cilvēkiem.

Drošības problēma ir arī jautājums par energoresursiem. Jau gadiem tiek runāts par lielāku neatkarību no Krievijas piegādēm, jo jebkuras ekonomiskās attiecības Krievija var izmantot un izmanto kā šantāžas rīku. Un runa nav par pilnīgi zaļu energoresursu iegūšanas veidu, jo nav videi pilnīgi nekaitīga energoresursu iegūšanas paņēmiena. Jautājums ir par vairāk vai mazāk videi kaitīgu iegūšanas veidu un par atkarības mazināšanu no Krievijas piegādēm. Un šajā jautājumā iedzīvotāju nostāja būs ļoti svarīga, jo esam pieraduši, ka ir tā, kā ir, un neko daudz mainīt negribam. Tādēļ jādomā un jārīkojas arī mums pašiem ar nepārtrauktu “nē” jebkam valsti nenoturēt.

* www.tv3.lv 13. februāra publikācija “Krievijas kompāniju “algoto” ārvalstu politiķu sarakstā arī Šlesers”