Neizprotami pašsaprotamais

Pasaules Ūdens diena ir martā, un tad parasti ūdenim tiek pievērsta īpaša uzmanība. Taču tieši šobrīd tā vien gribas parunāt par … dzeramo ūdeni. Par to paš­saprotamo, par tik vajadzīgo, par joprojām daudzviet trūkstošo, lai cik grūti mums to iztēloties.
Laikam jau domas par šīs ikdienišķās vajadzības globālajiem apveidiem man atnākušas tamdēļ, ka šovasar baudām tik ilgstošu karstumu. Personīgi gan īpaši nepievienojos vārdam “baudām” – tveice un spēcīga saule nekad nav bijuši mani sabiedrotie –, tomēr plašākā paziņu lokā samanu virmojam jūsmu par beidzot “kārtīgu vasaru” visiem atpūtas priekiem. Kad cilvēki apkārt priecīgāki, arī es aizgūstu daļu šo emociju, lai gan labprātāk uz sauļošanos un līksmību saules staros noraugos no ēnas pleķīšiem. Katrā ziņā nebūt nepārdzīvoju, ka saulainās dienas ir jāpavada pie darba galda. Taču ūdens glāze blakus datoram tukšojas kā nekad agrāk. Gandrīz vai viedtālrunī ierīkotajā soļu skaitītājā būtu vērts uzskaitīt, cik bieži sanāk “noiet uz avotu”, precīzāk – biroja ūdens punktu. Savas veselības vārdā var tikai priecāties, ka šāds ieradums izveidojies un kājas bez īpašas piedomāšanas pašas nes pēc “dzīvības eliksīra”.
Tomēr pēkšņi atkal iešaujas prātā – kā es dzīvotu, ko darītu, kā justos man apkārtējie, ja dzeramais ūdens, arī krānā, man nebūtu tik viegli pieejams? Reizumis šādas domas šķiet tikai bezjēdzīgas un uztvertas ar nicinošo, “kā būtu, ja būtu”, bet nav jau mums tik viegli iztēloties, ka dzīvojam Etiopijā, Togo vai Sjerraleonē. Attēls ir pārāk sirreāls, lai apjaustu situācijas skaudrumu. Fantāziju varam izmantot tepat. Protams, ne viens vien iebildīs, ka krāna ūdens nav dzerams un tā cietība pat varot ietekmēt veselību ilgtermiņā. Tomēr tas nudien ir dzerams. Pat ja novēršamies no Čadas, kur dzeramā ūdens pieejamība ir 5,59% iedzīvotāju (Pasaules Veselības organizācijas un UNICEF sadarbībā īstenots veselībai droša ūdens apgādes un attīrīšanas monitorings no 2000. līdz 2020.gadam), vai Centrālāfrikas Republikas, kur šis skaitlis sasniedz niecīgos 6,18%, arī Eiropā – lai gan nesalīdzināmi labāka – tomēr nav pilnīgi ideāla situācija. Serbijā un Ziemeļmaķedonijas Republikā aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju ir bez pastāvīgas piekļuves dzeramajam ūdenim. Līdzīgi novērtēta situācija arī plašajā Krievijā. Latvija starp Baltijas valstīm ir labākā situācijā: saskaņā ar novērojumā izvirzītajiem kritērijiem mūsu valstij aprēķināti 96,29%, igauņiem 95,76%, bet Lietuvā secināts, ka 94,92% iedzīvotāju ir brīvi pieejams veselībai drošs ūdens. Virknē citu Eiropas valstu ūdens pieejamība sasniedz līdz 99% un Grieķijā pat noteikts teju neticamais 100% pārklājums. Tikpat labi situācija novērtēta Ziemeļamerikā, taču citviet pasaulē nav tik optimistiski.
Pirms nedaudz vairāk kā pieciem gadiem, 2015.gadā, ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, tā sauktos Ilgtspējīgas attīstības mērķus. Nosprausti 17 globāli ceļa stabiņi, lai pārveidotu pasauli. Lielai daļai mērķu termiņš noteikts līdz 2030.gadam, tostarp arī tīra ūdens un higiēnas iespēju nodrošinājumam visiem cilvēkiem. Aktuālās ūdens un higiēnas pieejamības monitoringa apskatā savukārt secināts – “pasaule progresē, bet krietni par lēnu”. Ceturtajai daļai pasaules iedzīvotāju nav droša dzeramā ūdens, nerunājot par ziepju un pienācīgas ūdens attīrīšanas iespējām.
Nudien nav vērts kā karalim “Kaķīša dzirnavās” sēdēt un raudāt par visām pasaules nelaimēm, tomēr gribu ticēt visu sistēmu redzamai un neredzamai saistībai. Mums nepieskarties lielajiem plāniem un politikai, taču savu “pilienu okeānā” (šajā gadījumā atbilstošāk gan būtu teikt – pazemes ūdeņos) varam atdot ar vienkāršu apdomu un taupību mājsaimniecībās. Padomu krājumus tīmeklī var atrast bezgala, sākot no elementāru ikdienas paradumu maiņas, ūdeni taupošākas sadzīves tehnikas izvēles un līdz pat ieteikumiem piemājas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas izveidei. Dzeramo labāk dzersim, ne lieki tecināsim izlietnē.