Uz jautājumu, cik maksā zelts, var paraudzīties dažādi. Pirmām kārtām jau tīri finansiāli. Teiksim, vakar pusdienlaikā viena Trojas unce , kas ir oficiālā svara mērvienība dārgmetālu masas izteikšanai, zelta maksāja 1523,85 eiro. Ja gribam izteikties latvietim tik zināmajā svara vienībā kilograms, kurā mēs sveram arī kultūru, tad kilograms zelta vakar maksāja 48 996,13 eiro.
Taču minētais jautājums šoreiz vairāk bija domāts par olimpisko zelta medaļu vērtību. Lai arī olimpiskās spēles Tokijā turpinās, varam teikt, ka Latvijai tās jau ir veiksmīgas, jo vismaz viens olimpiskais zelts ir izcīnīts. Domājams, par 3×3 vīru uzvaru Tokijā runās vēl ilgi, jo patiesībā jau viņi bija tāds melnais zirdziņš. Jā, basketbola aprindās zināmi, tomēr svētdienas skatītāji par viņiem, iespējams, uzzināja pirmo reizi. Toties kā uzzināja! Šī fināla spēle bija īsta rakstura cīņa, kurā īpaši atmiņā paliks Edgara Krūmiņa izmisīgā vēlme doties palīgā komandas biedriem, cenšoties nosaitēt traumēto kāju. Kaut arī divreiz bija nācies tās dēļ doties malā, otrajā reizē gandrīz vai norāpojot, tomēr viņš bija gatavs kaut uz vienas kājas lēkt, lai palīdzētu savējiem. Kā pēc tam rakstīja komentētāji – ja kādreiz iesnu dēļ liekas, ka neko nevar padarīt, atceries Krūmiņa rīcību finālspēlē.
Atmiņā paliks arī olimpisko čempionu sagaidīšana, kuri, spītējot lietum, vaļējās mašīnās atbrauca no lidostas līdz Rīgas centram. Ceļa malā stāvēja līdzjutēji ar karogiem, plakātiem, lai uzsauktu, lai pateiktu paldies, lai aplaudētu. Skatoties no malas, absolūti nav iespējams izprast tās emocijas, kas tobrīd bija vīros, redzot šādu sagaidīšanu. Lūk, šis ir stāsts par zelta cenu. Par viena olimpiskā zelta cenu. Sadalītu četrās medaļās, bet – viena zelta. Un tieši tāpēc, ka viena.
Ja mums olimpiskās zelta medaļas birtu kā lielvalstīm, visticamāk, to nespētu novērtēt. Iespējams, pat nepamanītu, ka atkal kāds sportists uzvarējis olimpiskajās spēlēs. Tā būtu tikai kārtējā ziņa, kas paslīdētu garām televīzijas sižetu plūsmā. Trūktu šī mirkļa novērtējuma. Iespējams, arī pašiem sportistiem nebūtu tik bagātas emociju paletes. Tāpēc mums jāpriecājas ne tikai par 3×3 vīru panākumu, bet par katru sportistu, kurš pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs tagad, agrāk un nākamajās. Viņi nav tūristi, kā dīvāna eksperti mēdz komentēt, viņi ir atdevuši visu sevi, lai tur nokļūtu, un arī laukumā, skrejceļā, kortā, citās sacensību arēnās rāda maksimumu. Varam tikai pateikt paldies, ka viņi dod mums iespēju just līdzi, pārdzīvot, skumt, priecāties. Arī par sesto, 15., vai 33.vietu.
Komentāri