Ziņo, ka sākas medību sezona

Tie, kas mani pazīst tuvāk, zina, ka esmu kaismīga dzīvnieku tiesību aizstāve un medības kā brīvā laika pavadīšanas veids man derdzas. Pagājušajā nedēļā ziņu vietnēs pavīdēja informācija par medību sezonas sākšanos un aicinājums cilvēkiem būt piesardzīgiem, kā arī atgādinājumi pašiem netaisnīgā vaļasprieka piekritējiem ģērbties atbilstoši, lai, tā teikt, no attāluma kādam savam ne īpaši izveicīgajam kolēģim ar optiskā tēmēkļa ieroci neizskatītos pēc mežacūkas. “Medības notiek visu gadu, bet vairāk tās tiek organizētas nedēļas nogalēs rudenī un ziemā, gaides medības visbiežāk notiek rīta un vakara stundās, kas robežojas ar tumsu, ūdensputnu medības publiskajās ūdenstilpēs sākas augusta otrajā sestdienā un beidzas novembra beigās, bet dzinējmedības sākas oktobra sākumā un parasti beidzas janvāra beigās,” lūk, Valsts meža dienesta ziņojums. Palasot avotus par šo tēmu, kā arī pārrunājot medību noteikumus un medījamo zvēru limitus Latvijā, ir skaidrs, ka tas ir bizness, pretīga primitīvā cilvēka varas apliecināšana nekrietnā veidā. Būtu saprotams vēl, ja mednieki dotos mežā ar lokiem, bultām un nomedītais zvērs tiktu pilnībā izlietots uzturā un apģērbā. Bet nē, mūsdienās tas, kā jau teicu, ir tikai ar vāju emocionālo intelektu apveltītu indivīdu hobijs. Vispār, runājot par medībām, prātā uzreiz uzpeld tāds pusmūža vīrieša tēls, ar nelielu lieko svaru un smīnu. Bet ir arī sievietes. SIEVIETES. Kam būtu jānes pasaulē miers, sirdssiltums, labestība. Atceros cilvēku sievieti, kas nošāva lūšu māti. Prātoju, kāda viņa ir kā māte. Kā audzina savus bērnus? Nekad nesapratīšu nevienu, kas ar nepieņemamo lietu nodarbojas prieka pēc. Un zinu, ka neesmu vienīgā, kaut varbūt krietnā mazākumā. Ticu, visiem darba mūža beigās ir sava alga. Kat­ram.