Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Patriotu nedēļā ne tikai karoga krāsas sirdī, bet arī iejūtība

Anna Kola

Pirmdien ziņās pavīdēja virsraksts par četrgadīgu bērnu, kas atrasts sabiedriskā transporta pieturā – bez vecākiem, bez pavadoņa, viens pats. Par laimi, viss, šķiet, beidzās labi. Tomēr izskanējusī informācija, ka bērna māte atvasi bija uzticējusi pieskatīt kādam divdesmit četrus gadus vecam vīrietim, kurš aukles lomas pildīšanas laikā bija saldi aizmidzis un nav pamanījis, ka četrgadnieks iziet no mājas, šķiet prātam neaptverama!

Rodas jautājums, kā tādas situācijas iespējamas? Kā četr­gadnieks pats nokļuva līdz pieturai? Vai tiešām pa ceļam no dzīvesvietas līdz pieturai (pat ja tie bija pārdesmit metri) neviens nepamanīja mazo bērnu vienu klīstam pa ietvi vai, vēl ļaunāk, ceļa braucamās daļas malu? Maz ticams, ka četru gadu vecumā bērns jau zina vairumu drošības noteikumu uz ielas, sabiedriskā vietā, starp svešiem cilvēkiem. Var jau būt, ka sūtīšana bērnudārzā jau pavisam agrā vecumā iemāca ne vien to, kā pašiem apģērbties, bet arī to, kā izkļūt no telpām un aprēķināt ceļu līdz noteiktai vietai, tomēr mazliet pārsteidz situācijas nopietnība. Tieši apkārtējo cilvēku nevērība.

Vēl pagājušajā nedēļā biju lieciniece, ka uz ietves nokrita cilvēks. Uz ceļiem. Tā kā braucu ar auto, samazināju ātrumu, lai saprastu, kas noticis – ja nu cilvēkam piepeši bija kļuvis slikti? Skumjākais bija redzēt, ka pa pretējo ielas pusi pārvietojās gados jauns pāris un kāda vecāka gada gājuma kundze, bet neviens no trijotnes nepievērsa pat vienu acu skatienu nokritušajam. Apturēju auto un piegāju pie cilvēka, lai saprastu, kas bija noticis. Vecais vīrs bija pakritis ar iepirkumu maisu dikti sāpošu ceļgalu dēļ un nevarēja vairs tikt kājās. Dievs vien zina, cik ilgi onkulītis tā būtu tur tupējis, paša spēkiem nevarēdams piecelties, ja es nebūtu šīs piecas minūtes steidzīgās dienas veltījusi tam, lai atcerētos, ka katram no mums kādreiz var gadīties situācija, kad veselība, kustību brīvība vai pat dzīvība var būt atkarīga tikai no līdzjūtīga svešinieka otrpus ceļam. Jācer, ka mūsu sabiedrība mācīsies būt redzīgāka un vērīgāka, sevišķi pret bērniem. Lai nekad nebūtu tā, ka mazulis var aizklejot līdz svešai vietai un neviens to pat nepamana.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi