Sarmītei un Uldim Beķeriem ir divi lieli bērni – Dainis un Dace, kā arī divi mazbērni – četrgadīgais Rūdolfs un trīsgadīgā Sindija.
Kā atzīst vecvecāki, pateicoties mazbērniem, ģimenē ir atgriezušies Ziemassvētki.
“Kopš ir mazbērni, ģimenē vairāk uzmanības pievēršam Ziemassvētkiem. Mēs jau esam tā paaudze, kas bija lieli Jaunā gada svinētāji. Bet tagad mums viss ir dubultā. Esam atdzimuši. Mazbērniem cenšamies mācīt un radīt viņos Ziemassvētku sajūtas. Klausāmies Ziemassvētku dziesmiņas, gaidām Salatēti, kurš dāvanu maisu parasti atstāj pagalmā zem izpušķotās eglītes. Mazbērni vēl Ziemassvētku vecītim tic. Jāsaka, pat nedaudz baidās. Pati mazbērniem mācu pantiņus, opītis māca dziedāt,” stāsta Sarmīte.
„Kad biju puika, mājās eglītē svecītes dedzināja, bet logu aizklāja. Tie bija piecdesmitie gadi. Toreiz jau nedrīkstēja. Domāju, ka tagad vairs neko atgūt nevar. Ziemassvētku sajūtas var iemācīt no bērnības, bet ne tagad. Baznīcas tajos laikos mums arī nebija, un tagad pats arī vairs neeju. Mūsdienās ir tādi, kuri uz baznīcu skrien tikai modes pēc. Es tā nevaru,” domās dalās Uldis.
„Es gan eju uz baznīcu. Ticu Dievam. No bērnības atceros Salatēti, kurš man reiz atnesa arī žagarus. Biju ļoti dzīvīgs bērns un laikam tajā gadā biju pelnījusi,” atminas Sarmīte un turpina: “Mazbērni Ziemassvētku vecīti gaida jau mēnesi iepriekš. Sniega tikai šogad vēl nav, un mazbērni nobažījušies, kad tad īsti Ziemassvētku vecītis nāks. Šajos svētkos sanākam kopā visa ģimene. Tā ir mīļa tradīcija. Darām visu, ko vien Ziemassvētku vakarā pieklājas darīt. Mazdēls palīdz arī piparkūkas cept,” stāsta Sarmīte.
“Tradīcijas pamazām mainās. Atceros, kādreiz Ziemassvētkos gāja ķekatās. Tagad modē helovīni. Tāpat arī Jāņus jaunie īsti nemāk svinēt. Ka tik piedzerties. Šaubos, vai viņi kādas līgo dziesmas zina. Jāatzīst, ka mums Jāņi tomēr ir iemīļotākie un vairāk svinētie svētki, neskatoties uz to, ka ģimenē nav Jāņa,” piebilst Uldis.
Komentāri