Nesen veikts pētījums par to, kāds sociālais atbalsts nepieciešams vecākiem, kuri vieni audzina bērnus invalīdus un
kādas ir šo vecāku iespējas iekļauties darba tirgū, tā uzlabojot arī dzīves kvalitāti. Kā ierasts, pētījuma rezultātus izklāsta institūcijām, lai tās ņem vērā ieteikumus un vajadzības. Šādā prezentācijā “Druva” satika drustēnieti Raiti, 31 gadu vecu puisi, kurš pētniekiem nebaidījās pateikt, ka, viņu audzinot, izstumta no dzīves jutusies arī viņa mamma, bet viņš pats iemācījies uzcelt domu sienu, lai cilvēki, kuriem patīk ar pirkstu parādīt uz invalīdu, netiktu klāt.
“Mammai taču kādreiz pateica, ka manis varētu arī nebūt! Viņa cīnījās, aprūpēja, un esam aizkārpījušies tik tālu. Ir bijis ļoti grūti. Ļoti liela ir sabiedrības nesapratne. Teikšu atklāti, tādus cilvēkus kā es apsmej. Nevaru pat izteikt tos vārdus, kas mums gājuši pāri. Mammas priekšā cepuri nost, viņa tika galā,” stāstīja Raitis Rogočs un piebilda, ka savulaik māte visvairāk baidījusies par to, kas ar dēlu būs, kad viņš izaugs. Ko dzīvē darīs?
“Tagad viņa pat brīnās, kā ar to tieku galā. Bet tieku, daru to pašu, ko jebkurš cilvēks. Varbūt lēnāk, varbūt drusciņ citādāk,” tā Raitis, kurš pabeidzis Raiskuma sanatorijas internātskolu, tad speciālo skolu Alsviķos, kur izmācījies par kurpnieku, tad mācījies strādāt ar datoru. Pašlaik Raitis strādā Cēsu rajona invalīdu biedrības informācijas un konsultāciju centrā.
“Esmu ļoti apmierināts, kamēr ir darbs. Man ir subsidētā darba vieta. Pēc diviem gadiem var gadīties, ka jāmeklē vieta citur, un zinu, ka tas ir gandrīz neiespējami,” tā cilvēka ar invaliditāti iespējas darba tirgū novērtē Raitis un piebilst, ka joprojām daudzi invalīdi sēž četrās sienās un viņus aprūpē vecāki vai tuvinieki, kuri tāpat ne dienu nevar dzīvot savu dzīvi, atrast jauno un interesanto.
“Mana mamma tagad strādā, un es esmu cilvēkos. Zinu, ka bez sabiedrības nevaru iztikt. Tieši cilvēkos, lai arī viņi tik dažādi, gūstu enerģiju rītdienai,” tā Raitis.
Komentāri