Saimniecības groži sievietes rokās

Oktobrī publicētais “Eurostat” pētījums liecina, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs lauksaimniecības uzņēmumu vadītāju vidū vislielākais
sieviešu īpatsvars ir Latvijā un Lietuvā, proti, 45%, bet viszemākie rādītāji ir Nīderlandē, tikai 5% no visiem lauksaimniecības uzņēmumiem vada sievietes.

Lauksaimniecība ES kopumā allaž bijis izteikts “vīru lauciņš”, jo dati atspoguļo, ka visā ES 72% lauksaimniecības uzņēmumu groži ir vīru rokās un tikai 28% saimniecību vada sievietes, taču Latvija un Lietuva nemainīgi jau vairākus gadus pēc kārtas saglabā līderpozīcijas, izceļot sievietes kā labas saimniekotājas. Kur gan palikuši vīrieši?

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Cēsu biroja vadītāja Dace Kalniņa uz šiem rādītājiem raugās ar pietāti, taču nav dūmu bez uguns. “Vienīgais, kas mūžīgi mūžos ir bijušas stabilas, tās ir pārmaiņas, un jāsaka, ka tieši sievietes ir psiholoģiski izturīgākas, elastīgākas jebkuros pārmaiņu laikos. Caur laikiem atrodam piemērus, ka saim­niekojušas uzņēmīgas sievietes. Ja runājam par mūsdienām, tad Cēsu pusē varam nosaukt SIA “Firma Pasāža” un “Stalbe Agro”, abus lauksaimniecības uzņēmumu ilgstoši un veiksmīgi vada sievietes. Tādu piemēru netrūkst arī mazākās saimniecībās,” saka D. Kalniņa.

Tomēr piebilst, ka 90. gados, kad zemnieku saimniecības un privāti lauksaimniecības uzņēmumi tikai veidojās, saimnieks lielākoties bija stiprā dzimuma pārstāvis. Taču nelielās saimniecībās svarīgs ir visas ģimenes atbalsts, iespējams, nemaz nav būtiski, kas parādās oficiālajos reģistros – vīrs vai sieva.

“Saistībā ar statistiskiem rādītājiem iespējami ir visdažādākie minējumi,” norāda LLKC Cēsu biroja vadītāja, “pieredze rāda, ka ekonomiskas krīzes situācijās vai brīžos, kad nozare piedzīvo problēmas, vīrieši atsakās turpināt iesākto, bet, ņemot vērā, ka izveidotajā saimniecībā ieguldīti līdzekļi, darbs un laiks, iesaistītajiem izveidojusies emocionāla piesaiste saimniecībai, lauksaimniecības uzņēmumam, tad sieviete parasti nolemj nepadoties. Viņa apkopo spēkus un notic, ka pēc laika atkal būs labi, ir tikai jāsaņemas un jātiek pāri problēmu dūksnājam.”

Šobrīd LLKC speciālisti jau diezgan pārliecinoši apgalvo, ka laukos sākusies paaudžu maiņa. Kaut daudzi no laukiem aizbraukuši, jaunā paaudze sāk saprast, ka, strādājot tikpat centīgi kā ārvalstīs, var labi pelnīt arī Latvijā. To pierādot pēdējo gadu pieaugošā interese par mājražošanu. Lielākoties viss sākas vaļasprieka līmenī, bet vēlāk pāraug lauksaimnieciskā uzņēmējdarbībā. Laukos tā lielākoties ir pārtikas pārstrāde.
D. Kalniņa atzīst, ka statistikā iekļaujas arī nelauksaimnieciskā ražošana, ja nozīmē saimniekošanu lauku sētā. Te līderos izvirzās tūrisma un aktīvās izklaides pasākumi. “Pirmais, kas ienāk prātā, ir nozares sezonālais raksturs,” saka vadītāja, “bet tūrisms iekļauj citas iespējas pakalpojumu sniegšanā, piemēram, kāzu un citu saviesīgu pasākumu rīkošanu, pārgājienu un sportisku aktivitāšu organizēšanu mazām grupām, vai, kā to pierādīja pagājušā gada “Laukiem būt!” laureāts, savvaļas dzīvnieku vērošanu. Un mēs redzam, pat ja pasākuma realizētājs ir vīrietis, sievietes visbiežāk ir ideju inici­atores un palīgi ideju īstenošanā.”

Visraženāk jaunu ģimeņu saimniecībās idejas ģenerējot sievietes, nereti, kļūstot par māmiņu, sievietes meklē kādu nodarbi, lai reizē būtu mājās, kopā ar bērniem, tāpēc skatās pēc alternatīvām. Tās jaunās ģimenes, kuras nule kā pārcēlušās uz laukiem un atnākušas līdz LLKC, parasti meklējot atbalstu kādai iecerei. D. Kalniņa vērtē, kaut atnācis arī vīrs, jautājumi vairāk rodas sievietei, kas norāda, ka viņa ir idejas autore. D. Kalniņa atminas, ka vēl pirms dažiem gadiem pie LLKC speci­ālistiem nāca jaunieši, kas, mantojuši īpašumu, jautājuši, ko ar to iesākt, ko tur varētu darīt. Tagad jau nāk ar noteiktām idejām un samērā skaidru vīziju.

Izrādās, idejas nesējraķete, kas veido panākumu virkni, var izrādīties arī neziņa par kādreizējām grūtībām, ko cilvēki piedzīvojuši padomju gados un kļūstot par uzņēmējiem atjaunotās Latvijas pirmajā laikā. “Jaunie lauksaimnieki redz citādu attīstību, viņiem nav pagātnes enkuru. Vai izrāviens būs tradicionālā lauksaimniecībā? Grūti pateikt, jo brīvu zemju tikpat kā nav, bet iespējas pastāv, tikai ne uzreiz. Ir jāattīstās lēnām un pakāpeniski, jāuzkrāj zināšanas un jābūt mērķtiecīgam, ar savu komandu, un tā var būt arī ģimene,” bilst D. Kalniņa.

“Druva” jau ieskicēja, ka reitingu kājgalī ierindojusies Nīder­lande, kurā oficiāli tikai 5% no visiem valsts iedzīvotājiem saimniecību vada sievietes. Cēsu biroja vadītāja izsaka minējumu, ka tas varētu būt rādītājs stabilitātei un sakārtotai ekonomikai valstī.