Jaunās māmiņas pasaule

Ikviena māmiņa atceras mirkļus, kas saistīti ar bērna nākšanu pasaulē. Tās ir neaizmirstamas atmiņas. Taču stāsti par gaidīšanas laiku, dzem­dībām, emocijām un piedzīvoto ir dažādi.

Šoreiz vēlējos parunāt ar un par jaunajām māmiņām. Par māmiņām, kurām viss vēl priekšā, kuras taustās un meklē atbildes uz jautājumiem.

Dziļi sirdī palika izraudāto asaru rūgtums

Jautājot pusotrgadīgā Artura mammai Līgai Ezeriņai, kā viņa atminas dēla gaidīšanas laiku un nākšanu pasaulē, viņa atbild, ka bijuši gan smiekli, gan asaras.

“Gaidīšanas laikā viss bija kārtībā. Īs­ti neatceros, iespējams, bija gara­­­stā­­­vokļu maiņas un vēl kas, bet jutos labi. Izbaudīju katru mazuļa pie­sitie­nu un kustību. Gaidīju viņa pie­dzim­­šanu. Šķiet, visas emocijas sa­grie­zās un uzvirpuļoja mirklī, kad no­kļuvu dzem­dību nodaļā. Jā, tur gan gāja visādi, neliela daļa rūgtuma sirdī vēl paslēpusies,” saka Līga un tur­pina: “Lai­kam jau nav svarīgi, kurā slim­nīcā, kāda vecmāte un vai ģi­me­nes ista­biņā… Esmu ne­daudz stu­dējusi psiholoģiju, iz­vei­do­­jies priekš­­­stats par to, kā vajadzēja būt. Un zinu, kā ir. Pietrūka sirs­nī­­bas, atbalsta, pa­domu un mīļa smai­­­da. Lai­­kam nepietiek ar to, ka pie­­­nes pusdie­nas vai izmazgā ista­biņu. Nepie­cie­šams kontakts starp māmi­ņu un slimnīcas personālu. Pro­­ta­ms, ir svarīgi, ka ienāk ārsts, iz­­­­me­klē, pajautā par vēdera izeju, bet tajā mirkli, kad pa­saule sag­rie­zu­­s­ies kājām gaisā, kad vienā mirklī uz pleciem gulstas varbūt vēl prātam neap­tve­ra­mi pie­nā­ku­mi, gribas at­balstu un pa­domu. Ne­kad neaiz­mi­r­sīšu mā­siņu uzkliedzienus par to, kā vel­ku ma­zulim pamperu, ka viņš nav jēla ola, jāņem droši, spēcīgi… Biju laimīga, kad pie­dzima Ar­turs, bet biju arī līdz nāvei pārbiju­sies. Asaras bira vie­nā laidā. Tik ļoti gribējās, lai kāds pa­līdz un pas­kai­dro. Lai saprot un mīļi pa­­māca,” stās­ta māmiņa un piebilst, ka viņu, protams, balstījis vīrs, draugi un ģimene, bet tajā mirklī vajadzējis ko citu.

“Notikumus dzemdību nodaļā at­ce­ros ar dalītām jūtām, šobrīd man ir sajūta, ka tas bija sen un vairs nav tai­snība. Zinu, ka pēc gadiem ģime­nē noteikti ienāks vēl kāds mazulis. Un tas jau notiks citādāk. Būs mini­māla saprašana par to, kas ir dzem­dības, slimnīcas palāta, pēc­dzem­dību depresija. Zinu, ka otrajam ma­zu­lim noteikti mācēšu perfekti uz­vilkt pamperu. Būšu stiprāka un dro­šāka par sevi,” saka Līga. Gaidīšanas laikā jautājumu netrūkst

Kristīne Lagzdiņa ir grūtniecības septītajā mēnesī, gaida savu pirm­dzimto. Viņa neslēpj, ka jautājumu ir daudz. Atbildes meklē gan ikmēneša vizītēs pie dakteres, gan lasot grāmatas un jautājot pie­re­dzē­jušām draudzenēm.

“Domāju par to, kur dzemdēšu, kas būs vecmāte, vai manam mazulim šajā pilsētā būs vieta bērnudārzā. Do­mas šaudās uz visām pusēm. Žēl, bet atbalstu īsti man nevar sniegt mana mamma, jo dzīvo tālu no manis. Sen neesmu vecumā, kad mammai jārū­pējas par mani, bet šī ir situācija, kad gribas dzirdēt mātes padomu, pajautāt, kā es piedzimu. Tādas sievišķīgas lietas,” domās dalās Kristīne.

“Domājot par mazuli, saprotu, ka pirmais bērniņš ir pirmais. Nezinu, kā būs – kā es viņu ieraudzīšu, kā tik­šu galā ar jaunajiem pienākumiem. Abi ar vīru noteikti iesim uz māmiņu kursiem. Gribu sagata­vo­ties dzem­dī­bām, gribu būt droša, zi­nāt, kas un kā būs jādara,” saka topošā māmiņa. Nepieciešama praktiskā palīdzība un emocionāls atbalsts

Psiholoģe Inga Jurševska, runājot par jauno māmiņu psiholoģisko pasauli un neziņu, uzsver, ka bērniņa gaidīšanas un dzemdību laikā, kā arī pēc bērniņa piedzimšanas sievietei ļoti vajadzīga gan praktiska palī­dzība, gan emocionālais atbalsts.

“Bieži vien praktisko palīdzību pa­lūgt ir vienkāršāk, bet emocionālo atbalstu – uzmanību, interesi, iejū­tīgu uzklausīšanu un izpratni – grū­tāk. Turklāt tuvinieki varbūt neie­do­mājas, ka arī tam ir nozīme. Vī­ram, pie­mē­ram, liekas, ka viņš jau tik daudz dara sievas un bērna labā, bet viņai vēl nav gana. Taču ir ļoti svarīgi, lai attiecībās būtu abi komponenti. Un iespējams, ka, ģimenē viens var sniegt praktisko atbalstu, bet kāds cits – emocionālo,” saka I.Jurševska un piebilst, ka jaunā māmiņa zīdainīša aprūpes laikā nedrīkst palikt viena.

“Bērna piedzimšana ir laiks, kad pa­saule sagriežas ar kājām gaisā. No brīva un savu dzīvi pārvaldoša cilvēka māmiņai nākas kļūt par at­ka­rīgu personu, kas atsaucas uz visām bērna vajadzībām, savas noliekot sāņus. Tās ir lielas jukas sievietes dzī­­vē ar pārmaiņām praktiskajā, hor­­monālajā un emocionālajā ziņā. Šajā situācijā nevar gaidīt, ka jaunā mā­miņa pati spēs visu saprast un salikt pa plauktiem,” do­mās dalās psiho­loģe un atzīst, ka bērniņa dzimšanas laikā praktiskām zināša­nām klāt nāk spē­cīgas emocijas, kuras sieviete nereti nespēj kontrolēt.

“Māmiņas gaidībās var gūt zinā­ša­nas, iet uz speciāliem kursiem, bet mirklī, kad piedzīvo bērniņa nāk­ša­nu pasaulē – tā ir jauna pieredze. Zi­nā­šanas dod iekšēju stabilitāti, bet, kad notikums ir klāt, ir daudz domu, jūtu, sāpju. Tad ar zinā­šanām vien ir par maz. Ir vajadzīgs arī emocionāls atbalsts. Sva­rīgi, ka līdzās ir cilvēks, kurš iedziļinājies jaunās māmiņas izjūtās, grib palī­dzēt ne tikai dabūt mazuli laukā no pun­ča, bet izdarīt to iespējami mie­rīgākā veidā, varbūt pat iedvesmojot. Tāpēc no svara ir gan vecmātes balss tembrs, gan izteiktie vārdi un attieksme,” domās dalās psiholoģe un turpina: “Pieļau­ju, ka katrā profesijā, strādājot ilg­stoši, rodas rutīna un atslābums, un līdz ar to cilvēks daudz ko sāk darīt automātiski. Taču, ja šis automā­tis­ms ir profesijās, kurās nepieciešams ciešs kontakts ar cilvēkiem, tas var būt kaitīgi. Domāju, ka strādāšana vienā darba vietā ir pieskaitāma pie vērtībām, bet ir jāspēj saglabāt profesionālā interese un degsme. Tas, manuprāt, ir svarīgi.” Uz ko jābūt gatavai?

I.Jurševska dalās pārdomās par to, uz ko jābūt gatavai jaunajai māmiņai, auklējot zīdainīti: * Jābūt gatavai mainīt daudzus ieradumus, piemēram, trešdienās brokastīs izlasīt “Ievu” vai iet dušā desmitos no rīta. Nāksies pie­lāgoties iespējām, kas būs atkarīgas no bērna vajadzībām. * Jāatmet ilūzija, ka zīdainītis lielāko diennakts daļu gulēs. Tā nebūs. Māmiņai jābūt gatavai būt nomodā gan dienu, gan nakti. * Būs jāiemācās dažkārt patei­kt “nē” zvanītājiem, ciemiņiem, kuri vēlēsies negaidīti ierasties ciemos vai uzlūgt uz tēju ārpus mājas. * Nāksies domāt, kā tikt galā ar spriedzi sevī un ģimenē, jo līdz ar jaunajiem pienākumiem pieaugs sasprindzinājums. * Jābūt gatavai prasīt palīdzību tuviniekiem, speciālistiem, negai­dot, kamēr viss saiet grīstē. * Mazāk laika paliks arī kontaktiem ar partneri. Kopīgie mirklīši būs jāķer, divatā aizbraucot uz vei­kalu, paēdot vakariņas ārpus mājas. Un sarunas visbiežāk risināsies par mazuļa aprūpi. * Un jābūt gatavai piedzīvot ļoti plašu emociju gammu – no dziļa iz­misuma līdz neaizmirstamam saviļņojumam un nebijušai laimes izjūtai.