Astrīda Paurniete ir pagasta zemnieku konsultante. “Nekur no lauksaimniecības aizgājusi neesmu. Tikai vairs neesmu zemniece. Paguvu ielēkt vilciena pēdējā vagonā un saņemu Eiropas pensiju,” saka bijusī zemniece un labprātāk stāsta par pagasta zemniekiem, kuri godam strādā.
Savulaik Astrīdai bija gana liela saimniecība – govis, sivēnmātes. “Tad jau domāju tikai, kā visu paspēt. Gribējās, lai lauki skaisti, lopi labi paēduši. Sāpēja sirds, redzot, kā aizaug neapstrādāti tīrumi, kā nemākulīgi izsaimnieko paju sabiedrību “Zelta druva”. Tikai strādāju, visu izdarīju,” 90. gadu sākumu atceras agronome un piebilst, ka saimniecībā palīgā nākuši bērni, mazbērni, talkās padarījuši lielos darbus. Tagad viņa saimnieko vien tik, cik var padarīt priekam.
Ikdiena paiet, konsultējot zemniekus, palīdzot viņiem neapjukt dokumentu labirintos. “Par priekšlaicīgu pensionēšanos interesējas vairāki. Kad atkal varēs kārtot dokumentus, skaidri nav zināms. Solījumi ir. Tiek arī stāstīts, ka pirmajā piešķiršanas reizē pārāk daudz naudas iztērēts, jo lielajiem zemniekiem iznākušās lielas pensijas. Mazajiem, rēķinot pēc valsts pensijas, arī ir labs atbalsts – pāri par 300 latiem,” domās dalās Astrīda Paurniete un piebilst, ka noteikumi ir stingri. Ne katrs var atrast nākamo saimnieku, kuram ir lauksaimniecības izglītība, ne katrs rūpīgi kārtojis dokumentus un ne katrs gatavs savu zemi, tehniku, kūti nodot jaunajam. Par dokumentu pārrakstīšanu jāmaksā.
Astrīda savu saimniecību atdevusi znotam. Viņš gan neturpina lauksaimniecisko ražošanu, bet nodarbojas ar kokapstrādi un sniedz pakalpojumus. “Arī viņam tas ir pārbaudījums. Noslēgts līgums ar lauku atbalsta dienestu. Jāsaimnieko,” stāsta bijusī zemniece.
Tagad viņa var veltīt laiku saviem mīļajiem mazbērniem. “Viņi man ir īpaši. Lielā mazmeita Krista ir sirdspuķīte. Gandrīz katru piektdienu ir pie manis. Tad viņa sakopj māju. Arī mazākie bieži ir manās mājās, tad ir jaukas sarunas, dzeram tēju. Mazbērni zina, ja vecāku nav mājās, pašiem jāgatavo vakariņas, ” ar mīļumu un sirsnību stāsta vecmāmiņa un turpina: “Kopā braucam sakopt kapiņus, viņi zina, ka tas jādara, tā audzināti. To mācījusi un stāstījusi arī vecvecmāmiņa Ausmiņa. Lai katram būtu tik saprotoši, sirsnīgi un draiski mazbērni!” Bet par saņemto Eiropas pensiju Astrīda Paurniete lietišķi saka: “Varu atbalstīt mazbērnus. Lai skolojas!”
Komentāri