Liela grupa cilvēku sēžam stacijas uzgaidāmajās telpās un gaidām katrs sava autobusa atiešanu. Cilvēki tādi sabozušies un nīgri. Sarunās dzirdama liela neapmierinātība, ka jau ilgu laiku slēgta stacijas kafejnīca. Pie manis pienāk vecais draugs Leonards, arī sabozies un bēdīgs. ”Nu ko,” Leonardam saku, ”beigušies tie laimīgie brīži, kad mēs kafejnīcā omulīgi baudījām draudzības mirkļus. Kad ienācu, tu vienmēr jau sēdēji savā vietā pie kamīna. Un bieži kopā ar kādu draudzeni. Jā, dāmas tevi bija ļoti iemīļojušas solīdā izskata dēļ.”
Kā man teica stacijas priekšniece, Leonards jeb, kā viņu mīļi sauca, Ļoņa, faktiski darbojās kā sabiedriskais inspektors. Viņš uzraudzīja visu staciju, kafejnīcu un autoostu. Viņš bija liels gudrinieks un diplomāts. Kad es jautāju, kā viņš tagad dzīvo, vai darbs ir, Leonards tikai nočukst: ”Nau!” Manā sarunā ar Leonardu dzīvi piedalās visi klātesošie. Jautājums visiem zināms, bet sarežģīts: kādēļ kavējas stacijas kafejnīcas atjaunošana. Izrādās, Cēsu domei neesot tāda risinājuma vai risinātāja, kas varētu šo jautājumu nokārtot sarunās ar ”Latvijas Dzelzceļa” vadību. Un tad man blakus pēkšņi viens vecītis piecēlās un izteica gudru priekšlikumu – par sarunu vadītāju jāieceļ draugs Leonards. Šo priekšlikumu visi vienbalsīgi atbalstīja un atviegloti uzelpoja. Cik vienkārši var sarežģītas lietas nokārtot, ja ir ģeniāls priekšlikums.
Adolfs Bruno
Dzērbenē
Piezīme. Leonards ir Cēsu dzelzceļa stacijā pastāvīgi dzīvojošs runcis.
Komentāri