Šķiet, lielākais pagasta ezers ir Juveris. Tā vidējais dziļums ir 8,5 metri, maksimālais – virs 25 metriem. Ezeram ir divas salas, viena no tām liela un apbrīna vērta.
Atpūtas vietas „Ezerjoki” saimnieks Andis Ozolants stāsta, ka pirms desmit gadiem iegādājies zemi pie Juvera ezera. Tolaik visriņķī bijuši krūmi vien, bet šobrīd Andis ezera krastā iekārtojis jauku un mājīgu atpūtas vietu.
„Visu izkopām un sākām būvēt nelielu pirtiņu. Sākotnēji to cēlām ar domu, ka būs pašiem, bet sanāca tā, ka sāka braukt atpūtnieki. Blakām pirtiņai uzcēlu nelielu mājiņu, kurā ar ģimeni mitināmies paši. Taču teikšu uzreiz , ka tas man nav bizness, bet vaļasprieks. Ja kāds atbrauc un vēlas atpūsties, neatsaku, bet pats nekur speciāli nereklamējos un atpūtniekus nemeklēju,” saka Andis un stāsta, ka šo desmit gadu laikā padarīts daudz. Zemes gabals ezera krastā ir iekopts un prieku rada gan pašam, gan atpūtniekiem.
„Toreiz pazāģēju mežu, dabūju naudu un nolēmu likt lietā. Nav liela māksla nopirkt glaunu mašīnu un zīmēties. Es sāku celt pirtiņu un šodien jūtos kā ieguvējs. Man ir prieks par ieguldītajiem līdzekļiem,” domās dalās „Ezerjoku” īpašnieks.
Jautāts, vai nav grūti sadzīvot ar daudzajiem kaimiņiem un atpūtas kārotājiem, Andis saka, ka ne.
„Katrs jau kaut ko klusiņām dara pa savu sētu un iekārto dzīvi. Pāris vasaras gan bija lielāks troksnis uz ūdens, jo bija parādījušies ūdensmoči. Pagastmājā pat domāja, kā ūdens atpūtniekus ierobežot, bet augstās degvielas cenas šobrīd visus nolikušas pa vietām. Šis jautājums ir atrisinājies pats no sevis,” smejot saka Andis un turpina: „Juverī tāpat kā pārējiem pagasta ezeriem oficiālas peldētavas nav. Taču vietējie ir iecienījuši divas vietas, kurās parasti peldēt gribētāji sastopami. Arī pie manis kādreiz cilvēki brauc tikai papeldēt, un prom jau nevienu nedzenu. Tāpat jau paši ezermalu uzkopjam. Tik jau arī ir, cik paši izdarām. Kādreiz pagasta centra ezerā bija galvenā peldētava. Pamazām tur visu piedzīvoja, nu ir miers.”
Andis neslēpj, ka nekad negribētu savu dzīvesvietu mainīt pret pilsētas bruģi.
„Tāpēc jau esmu izvēlējies mežsarga profesiju, ka zināju – nekad pilsētā nedzīvošu. Man patīk laukos. Patīk būt pie dabas. Ko plānoju darīt nākotnē? Domāju, ka neko vairs klāt nebūvēšu. Lai pelnītu naudu, vajag uzņemt lielākus apgriezienus. Bet man ir maza pirtiņa, domāta sīkām kompānijām. Lai izvērstos, vajag vismaz 50 cilvēkiem vietas, taču tad ir kolhozs un nomīta zāle. Viss piemests ar bundžām… Nē, tas nav man. Bet lielo atpūtas namu īpašniekiem kaut kas jau ir jādara. Kredīts kaklā ir un nevar neko nedarīt,” domās dalās Andis.
Komentāri