
Turpinot pērnā gada tradīciju, arī šogad “Druva” pirmsjāņu nedēļā uz sarunu aicināja dažus Jāņus, lai pārrunātu viņu pieredzi un tendences Līgo svētku svinēšanā.
Sarunā piedalījās Cēsu sporta skolas direktors Jānis Naglis, Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jānis Goba un sporta dzīves aktīvists Jānis Mičulis. Fotogrāfa pienākumus veica un reizēm sarunā iesaistījās arī Jānis Vīksna. Tikšanās ritēja jau Līgo svētku gaisotnē. To rosināja J. Mičuļa līdzņemtais Jāņu siers un Iļģuciema Veselības dzēriens. Tos baudot, risinājās nesteidzīga saruna par un ap Līgo svētkiem.
– Vai zināms, kāpēc vecāki deva vārdu Jānis?
J. Goba: – Mans vectēvs bija Jānis, domāju, tāpēc arī man tika šis vārds. Tā arī visu mūžu ar to dzīvoju un jūtos labi.
J. Mičulis: – Īsti nezinu, bet ir versija – tāpēc, ka ne mājā, ne tuvākā apkaimē neviena Jāņa nebija. Ko tad svinēs, ja nav neviena Jāņa.
J. Naglis: – Man līdzīga situācija. Ģimenē neviena Jāņa nebija, un šis bija tāds īsti latvisks vārds.
J. Vīksna: – Mamma sākumā gribējusi likt vārdu Pēteris, bet vecmamma iebilda, tāpēc es esmu Jānis, bet brālis – Pēteris.
– Jāņi ir ģimeniski svētki vai izteikti publisks pasākums?
J. Goba: – Droši vien katram tas ir atšķirīgi. Man Līgo vakars jau astoņus gadus nav svētki, bet darbs, jo allaž piedalos policijas reidos. Svinēšana parasti pārceļas uz Jāņu dienas vakaru, kad pasēžam kopā ar ģimeni.
J. Naglis: – Agrāk Jāņus svinējām laukos, kur sabrauca visa ģimene, 30 – 40 cilvēki. Tad bija ugunskura kurināšana, siers, alus, un mēs, jaunie, kā “Skroderdienās” mēģinājām kaut kā pie tā aliņa piekļūt. Tad viss bija kā Jāņos piedienas – dziesmas, lēkšana pār ugunskuru. Tagad vairs tā šos svētkus nesvin vai arī man nav nācies tādos būt.
J. Goba: – Agrāk Jāņi bija dziedošāki. Kad cilvēki Jāņos sanāca, dziesmas skanēja daudz kuplāk un skaļāk.
J. Mičulis: – Tagad nospiež pogu un dzied citi. Man tāds novērojums. Agrāk kaimiņi biežāk gāja svinēt viens pie otra, bija tādi plaši svētki ar milzīgu ugunskuru. Tagad cilvēki svētkus svin savrupāk.
J. Vīksna: – Līgo vakarā esmu kopā ar ģimeni. Agrāk braucām uz laukiem, kur bija māja, tagad jau trīs gadus braucam līgot pie pazīstamiem jūras krastā. Tur turpinām tradīciju, kas radusies jau krietni agrāk, proti, iet kailiem pusnaktī peldēties.
– Te varam parunāt par sportiskajām aktivitātēm, kas daudziem ir neatņemama Līgo dienas sastāvdaļa. Kādas sportiskās tradīcijas iederas Jāņos?
J. Mičulis: – Kaut ko allaž var izdomāt, ja tik ir, kam to darīt. Pāris gadus 23.jūnijā rīkoju pagasta sporta svētkus Priekuļos. Tos gadus bija daudz brīvdienu, un kaut kādas aktivitātes vajadzēja. Pa dienu sportoja, vakarā ballējās, tā teikt, lai var izbaudīt visu. Protams, cilvēki ir dažādi. Vieni kurn, kāpēc sporta svētki šajā laikā, jo gribas kaut kur aizbraukt. Toties citi ar prieku uzņem to, ka arī šādi var pavadīt laiku.
Šogad paņemšu atelpu, braukšu uz Staļģeni Jelgavas rajonā, kur sporta svētki 23.jūnijā ir jau sena tradīcija. Esmu vairākus gadus tajos piedalījies, un cilvēku tur daudz. Sabrauc sportotāji no apkārtējiem pagastiem, un pasākums vienmēr ir interesants.
– Ir labi, ja kāds sarīko svētkus, bet gadās, ka atbrauc kādi no malas, uzvedas huligāniski un sabojā citiem svētku prieku.
J. Mičulis: – Ir tādi. Viņiem maz interesē, kas notiek pa dienu, svarīgi vakarā atnākt un sarīkot kašķi. Var jau prasīt policistiem, lai uzmana, bet katram taču klāt sargātāju nepieliksi. Skumji, ka ir šādi cilvēki. Daudz foršāks būtu pasākums bez policijas, apsardzes, bet diemžēl tā neprotam atpūsties.
– Rīkotājam, to redzot, rokas nenolaižas, un gribas atkal uzņemties iniciatīvu?
J. Mičulis: – Jā, tūlīt pēc pasākuma, redzot, kāds ir laukums, dzirdot pārmetumus, tādas domas ienāk prātā. Bet atliek kaut vienam atnākt un pateikt paldies par jauko pasākumu, visas negācijas aizmirstas un esmu gatavs rīkot atkal.
– Tātad Jāņi un sports labi sader kopā?
J. Mičulis: – Protams. Pirms vairākiem gadiem Cēsīs Līgo dienā bija arī smilšu volejbola turnīri. Nospēlējām, pēc tam uzkurinājām ugunskuru, cepām desas, vīri iedzēra pa kausam alus. Tie ir tādi domubiedrus vienojoši pasākumi.
J. Naglis: – Sportiskās aktivitātes šajā dienā ir visdažādākās. Pie tām var pieskaitīt arī kailo dalībnieku skrējienus, kas notiek Pedvālē, Kuldīgā, iespējams, arī citur.
J. Goba: – Šādas aktivitātes laikam saistītas ar senču tradīcijām. Šķiet, ir ticējums, ka Jāņu naktī vajag plikam apskriet laukus, tad labība labāk augs.
J. Mičulis: – Par tiem plikajiem man arī kāds stāsts. Pērn pēc Līgo balles naktī ap trijiem, četriem paņēmu makšķeri, sēdos mašīnā un braucu uz Piebalgas pusi makšķerēt. Pirms Taurenes redzēju ceļa malā kādas padsmit dāmas – stāv galīgi kailas. Pabraucu pārdesmit metrus uz priekšu, tur bariņš čaļu – arī pa pliko. Tādi skati manā dzīvē bija pirmo reizi. Iespējams, tā kāda jauna tradīcija.
J. Naglis: – Neatņemama Cēsu tradīcija ir arī skrējieni “Jānis” un „Jānītis”. Trīs reizes esmu tajos piedalījies, ceru arī šogad būt uz starta. Ir forši brīvā dienā aiziet un noskriet distanci, tad vakarā ar pavisam citu noskaņojumu svinēt. Tā teikt, svētkiem pavisam cita garša.
– Taču statistika liecina, ka cilvēki arvien biežāk sportiskās aktivitātes aizstāj ar mešanas disciplīnām.
J. Goba: – Diemžēl tā ir. Arī veikalos pateiks, ka uz Jāņiem alu arvien vairāk nomaina šņabis un citi stiprie dzērieni. Nezinu, vai tā ir kaut kāda kūtrība, tā sēdēt pie galda un vienkārši dzert.
J. Mičulis: – Varbūt tas saistīts ar ikdienas steigu. Pieraduši visu paveikt ātrāk, cilvēki grib, lai arī Jāņi ātrāk paietu. Ātri piekožas, atlūst, un rau, jau 24.jūnija vakars. Bet ar alu Jāņi svinas lēni.
– Šķiet, ka bieži vieni no lielākajiem nekārtību taisītājiem ir gados jauni svinētāji, kuri to, iespējams, pārņēmuši no vecākiem vai citiem pieaugušajiem.
J. Mičulis: – Viss sākas no bērnībā gūtajiem iespaidiem. Ja par Jāņiem palikušas foršas atmiņas, arī vēlāk gribēsies darīt visu, lai tās atkal sajustu. Bet, ja jau no mazotnes svētkos apkārt ir tikai piedzēruši cilvēki, kur lai bērns gūst to pozitīvo pieredzi?
Svarīga arī ģimenes ietekme. Bet kādas tagad ģimenes… Skolā strādāju un labi to zinu. Cik nav bērnu, kuriem abi vecāki strādā Īrijā, bet jaunā paaudze dzīvo pie vecvecākiem. Nu ko vecmamma tādam padsmitniekam var iemācīt, kā izkontrolēt! Jā, vecāki atvedīs naudu, bet vai ar to vairs varēs bērnu dabūt atpakaļ uz pareizā ceļa? Mēs to nevaram grozīt, tā ir valsts politika. Kamēr latvieši brauks citur pelnīt, problēmas nemazināsies.
J. Goba: – Manuprāt, ietekme arī tam, ka svētki netiek svinēti kopā, ka nav ģimenisko tradīciju. Vecāki aizbrauc uz vienu līgošanu, bērni uz citu un satiekas tikai pēc trim dienām, kad visi izgulējušies un atguvušies. Vecāki redz, ka bērns jautrs, žirgts, un liekas, ka viņš pavadījis labus svētkus. Nezinot, kāds jau-nietis bijis šajā svētku vakarā, rodas tāda rozā aina, ka viss kārtībā. Nesaku, ka visi jaunieši ir slikti, bet, kā zināms, karote darvas sabojā visu.
– Vai, braucot patruļā un redzot tās nejēdzības Līgo naktī, nerodas negatīvs iespaids par šiem svētkiem?
J. Goba: – Skumji, bet es, redzot kā tauta nodzeras, kaujas, tos nevaru saukt par svētkiem. Esmu tos atskatījies no negatīvās puses, tāpēc Jāņu dienā daudz labprātāk pasēžu klusi un mierīgi savējo lokā prom no visiem.
– Latvieši vairs neprot svinēt?
J. Goba: – Sākums jau vienmēr ir skaists, ar klātiem galdiem, iespējams, pat līgo dziesmām, bet, kad alkohols gūst virsroku, sākas problēmu meklēšana, attiecību skaidrošana.
J. Mičulis: – Jāmācās svētkus svinēt, varētu pat teikt, nevis lopiski, bet cilvēciski.
J. Naglis: – Diemžēl netrūkst to, kuri absolūti nezina mēru. Sapērk visu daudz par daudz un, kad ķeras pie dzeramā klāt, tā apstāties nevar.
J. Goba: – Dažs nevar nobremzēt pat visa gada garumā. Nākamgad uz šo sarunu vajadzētu aicināt kādu ārstu, kas dežurē Līgo naktī. Mediķiem vistiešāk nākas saskarties ar visām svētku sekām. Varbūt to vajadzētu uzfilmēt un rādīt jaunie-šiem. Varbūt kādu tas atturēs. – Dzirdēta atziņa, ka tādu Jāņu sajūtu kā bērnībā vairs nedabūs.
J. Mičulis: – Gribētu oponēt. Ja būs vēlme, tās var gūt. Ja ir lauku māja, nekas neliedz sarīkot Jāņus tā, kā esi to iedomājies, kādus tos gribētu, kādus atceries. Uzaicini draugus, kaimiņus. Iespējams, pirmajā gadā atsaucība nebūs liela, bet gadu no gada, ja būsi labs namatēvs, tā lieta aizies. Vajadzīgs tikai sākt, un bērnības sajūtas var dabūt arī tagad. Tikai pie tā daudz jāstrādā. Nevar tā, šodien nolēmu, un viss notiek. Nē, jādomā, jāpiestrādā, tad būs arī rezultāts.
– Bet Jāņu skaits mazinās, pēdējos gados vārds vairs nav populārāko vidū.
J. Goba: – Domāju, ka tas ir pārejoši. Paies laiks, un Jāņi atkal būs cieņā. Kad viņu būs maz, vārds atkal atgūs popularitāti.
– Vai saskaitīts, cik pa šiem gadiem uzdāvināti alus kausi?
J. Mičulis: – Labāk parunāsim par ko citu.
J. Goba: – Ar kausiem Jāņos tāpat kā ar tulpēm 8.martā, tā ir standarta dāvana.
– Ko atgādināt līgotājiem?
J. Goba: – Svarīgi, lai šie Jāņi nebūtu trakāki nekā citus gadus. Pēdējos gados iereibušo braucēju uz ceļiem Līgo naktī kļūst mazāk. Bet bail, vai tas nav mānīgs miers. Tāpēc vēl un vēl vajadzētu atcerēties, ka arī vienu glāzīti nedrīkst, ja esat nolēmis svētkos vadīt auto.
Vēl šajās dienās neaizmirstiet padomāt par mājas drošību, jo pieaug dzīvokļu un māju apzagšana. Īpaši, ja telpas, ēkas nav aprīkotas ar signalizāciju. Zagļi zina, ka svētkos cilvēki būs prom un var droši darboties.
Lai šie svētki visiem ir mierīgi, tautiskā garā, un lai atceras, ka pie Jāņiem vienmēr ir forši.
J. Naglis: – Un neaizmirstiet arī par sportiskajām aktivitātēm. Var nākt uz skrējienu “Jānis”, bet, ja ir vēlme naktī skriet kailiem ap lauku, var darīt arī to…
Komentāri