
Tautu meitas un tautu dēli sirdsdziesmā, raitā deju solī svinēs XXIV Dziesmu un XIV Deju svētkus. Manā atmiņu kamolā šie tautas vienotības svētki savās spilgtākajās izpausmēs iezīmējas jau vairāk nekā 60 gadus.
Sākums ir dziesmu varas pārņemti studiju gadi Cēsu skolotāju institūtā. Neviens no mūsējiem neaizmirsīs
pārdzīvojuma trīsas, kad 1948. gada Dziesmu svētkos koru karā atskanēja mūsu dziedātā J. Vītola “Gaismas pils”. “…augšām cēlās gaismas pils” – šie vārdi vēl šodien skan ausīs. Kora priekšā stāvēja studiju biedrs, jau fizikas – matemātikas fakultāti beigušais Imants Kokars. Laikam jau Imanta vēlme deva iespēju šo dziesmu diriģēt arī kā goda virsdiriģentam XXIII Dziesmu svētku noslēguma koncertā.
Uzvaras koru sacensībās 1948. un 1950. gada Dziesmu svētkos cēsniekiem atnesa dziesmotas saimes slavu. Gribas apgalvot, ka Cēsis tolaik skanēja ar Cēsu skolotāja institūta vārdu. Neapšaubāmi, tieši dziesmotās uzvaras Imantam iezīmēja pirmos soļus uz nepārspēta kora mākslas meistara titulu. Tieši ar viņa vārdu saistās latviešu kora mūzikas plaša pazīšana pasaulē.
Kā šodien atceros brāļu Kokaru dzīvokli Cēsīs, Rīgas ielā 11, kurā apsprieda nozīmīgākos institūtiešu kultūras dzīves norišu plānus, tapa koru un ansambļu koncertprogrammas. Te dzīvokļa gaitenī pie lielā spoguļa Imants atslīpēja savu diriģenta žestu, izstrādāja paklanīšanās nianses pēc nodziedātās dziesmas.
Brāļiem Kokariem piederēja un pieder talants, bet darbs un vēlreiz darbs viņus vedis uz kora mākslas virsotnēm. Bija 1966. gada ziema. Imants, rajona dziedāšanas skolotāju metodiskās apvienības vadītājs, Pavils Dreimanis, skolotājs, un es devāmies uz Vecpiebalgas vidusskolu, lai noklausītos skolotāju dziedātprasmi un izvēlētos koristus jaundibināmam korim. Uz Vecpiebalgu kratījāmies smagajā mašīnā, sauktajā ļetučkā. Neviens nekurnēja.
Imanta vadībā “Beverīna” piedzīvoja nepārtrauktas mākslinieciskās izaugsmes ceļu, kas vainagojās ar tautas kolektīva nosaukumu.
No 1945. līdz 1984. gadam man bija visciešākā saskarsme ar rajona kultūras norisēm. Dziedāju “Vidzemē”, “Gaujā”, “Beverīnā”. Būdams rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, bieži vadīju Dziesmu svētku orgkomiteju. Kopā ar saimniecību un uzņēmumu vadītājiem vajadzēja nodrošināt transportu pašdarbniekiem, kolektīvu vadītāju darba samaksu. Vēriens mākslinieciskajā pašdarbībā un kvalitātes spodrināšana ļāva cēsniekiem lepoties ar lielāko Tautas kolektīvu skaitu starp citiem rajoniem.
Ar interesi izlasīju “Druvā”, ka atdzims Dziesmu svētku kalniņš. Visi dziesmu draugi atbalstīja tā veidošanu. Imantam Kokaram šī Dziesmu svētku atceres vieta Cēsīs ir sevišķi mīļa. Gadījās būt kopā, kad Imantam bija jāizvēlas fotogrāfijas sava dzīves gājuma raksturošanai grāmatā “100 Latvijas personības”. Izdevumā latviešu dižo kora mākslas meistaru redzam kopā ar “Beverīnu” pie kora piemiņas akmens Dziesmu svētku simtgades atcerei veidotajā ozolu audzē.
Vairāku gadu darbs tautas mākslas spodrināšanā šinīs dienās sasniedz kulmināciju. Priecē cēsnieku devums. Kā ilggadējs pašdarbnieks, kā kultūras un mākslas dzīves organizētājs un atbalstītājs saku paldies šī nepārvērtējamā darba veicējiem. Turēšu īkšķus par savējiem. Lai katrs šajos svētkos izjūt patiesas tautas mākslas valdzinājumu.
Komentāri