
No 5. līdz 16. jūlijam Amatas novadā viesojas latviešu nacionālās kultūras biedrības “Dzintars” 15 biedri no Sibīrijas, Krasnojarskas apgabala, lai piedalītos vasaras skolā. Tajā krasnojarskieši kopā ar Cēsu Valsts ģimnāzijas un Amatas pamatskolas 15 skolēniem papildina zināšanas par Latvijas vēsturi, pilnveido abu valodu prasmes, apgūst zināšanas, kā vākt un saglabāt likteņstāstus par 1941. un 1949. gada represijām Latvijā un Sibīrijā.
Vasaras skolas dalībnieki atzina, ka interesantas un vērtīgas bijušas nodarbības par mutvārdu vēstures avotu veidošanu un laikabiedru atmiņu vākšanu, ko vadīja Cēsu zonālā arhīva arhivāre Anda Opoļska un Daugavpils universitātes pasniedzēja Irēna Saleniece.
A. Opoļska atzina, ka mūsdienās atmiņu vākšana par represijām un citiem notikumiem 20. gadsimtā jau kļuvusi par glābšanas misiju, kas turklāt atkarīga no personīgās iniciatīvas. Daļa vēsturnieku, bibliotekāru cenšas to darīt, tomēr tas nenotiek pietiekami plaši. Daudzi šos laikus pieredzējušie vairs nav dzīvi, taču atmiņas un emocijas ir nozīmīgas vēstures faktu izpratnei. „Ir jāglābj aizejošās liecības līdz ar aizejošiem cilvēkiem, tādēļ jācer, ka nodarbības Cēsu un Krasnojarskas bērniem radīs interesi veikt intervijas un saglabāt atmiņas,” vērtē A. Opoļska. „Būtiska ir nākamo paaudžu vēlme uzklausīt iepriekšējās,” uzskata I. Saleniece.
Jauniešiem stāstīts, kā vākt atmiņas. Notikušas arī praktiskas nodarbības, vācot atmiņas no padomju laika deportācijās cietušajiem – Zigrīdas Perevalovas, Andra Eglīša un Ainas Zvirbules.
Sibīrijas jaunieši saka, ka jauniegūtās zināšanas ir vērtīgas un viņi centīsies tās pielietot. Atšķirībā no Latvijā dzīvojošajiem represētajiem, kuri dalās atmiņās, jauniešu vecvecāki Sibīrijā to dara nelabprāt. Atmiņas ir sāpīgas, un lielākā daļa cenšas tās aizmirst.
Nometnes organizatore un vadītāja Ingrīda Lāce atzina: „Vasaras skolā Sibīrijas latvieši un latviešu jaunieši mācās Latvijas vēsturi, iepazīstot viena novada vēsturi. Ejam dabā, un zem mūsu kājām ir vēsture. Bijām Morē, kur zem kājām – 2. pasaules karš, bijām Tīreļpurvā – zem kājām 1. pasaules karš. Man šķiet ārkārtīgi svarīgi mācīties vēsturi Latvijā uz vietas, nevis tikai no grāmatām. Skatāmies arī dabu. Sibīrieši brīnās par augiem, ziediem, kokiem, sakārtotību, bet tai pat laikā viņi ir ļoti līdzīgi mums. Latvijas saknes viņos ir ļoti jūtamas un redzamas, viņiem ir interese par Latviju. Tādēļ viņi ir šeit, un tas ir svarīgi.”
Arī sibīrieši piekrīt, ka izjūt savas saknes, taču vārdos to grūti noformulēt. Krasnojarskiete Irina Parasjatņikova pastāstīja, ka viņas vecāmamma, kura dzimusi Sibīrijā, labi runājusi latviski, pratusi dejot, dziedāt, lai gan ne reizi nav bijusi Latvijā. Šīs prasmes nodotas arī viņas mammai, bet viņai pašai nē: „Vai nu tas ir gēnos, vai kā citādi, bet man ir liela interese par Latviju, latvisko. Mans sapnis ir apmeklēt vietu, no kuras vecvecmamma un vecvectēvs izbrauca uz Sibīriju.” Sieviete atzīst, ka savai meitai, māsai un krustmeitai mudinās apgūt latviešu valodu, interesēties par Latviju un nesaraut saikni ar šo zemi. I. Parasjatņikova atzīst – ja vecāmamma vēl būtu dzīva, viņa noteikti par to ļoti priecātos.
Jaunieši jau tikušies ar Cēsu pilsētas un rajona vadītājiem. iepazinušies ar Amatas novada ievērojamākajām vietām, Cēsīm, Nītauri un Mori, kur izstaigātas dabas un vēstures takas, kā arī apmeklēts Mores memoriāls un muzejs. Vasaras skolas dalībnieki pabijuši arī Tīreļpurvā un piedalījušies Dziesmu un deju svētku pasākumos, kas lielai daļai bijis skaists, emocionāls pārdzīvojums.
Jauniešiem notika arī vēstures nodarbības Melānijas Vanagas muzejā. Līdz 16. jūlijam paredzēta spraiga programma – Amatas novada dabas un vēstures bagātību apzināšana, nodarbības kopā ar vēsturnieku Aināru Bambalu, kā arī ekskursija uz Salacgrīvu un Ainažiem
Vasaras skolu finansē Amatas novada dome, Cēsu rajona padome, kā arī citi atbalstītāji.
Komentāri