
Īvija Puriņa ir fantastisks cilvēks. Dzīvesgudra un sirsnīga sieviete. Cilvēks, ar kuru parunāties ir bauda… Cilvēks, kurš paliek atmiņā…
“Mana aizraušanās jau vairākus gadus ir pasaku rakstīšana,” saka Īvijas kundze. Jautāta, kam tās pasakas – bērniem vai pieaugušajiem, atbild: “Kuram vecumam pasakas ir? Kārlis Vērdiņš saka – pasakām vecuma cenza nav. Es gan tā nedomāju. Desmit gadus esmu strādājusi par bērnudārza audzinātāju un zinu, kā nodalās bērnu pasakas no pieaugušo.”
Pasakas Īvijas kundzes pūra lādē pamazām sakrājušās daudz, un viņa, nenoliedz, ka gribētu izdot pat grāmatiņu.
“Bet tam vajag daudz naudas. Arī man pašai jau kopš bērnības paticis lasīt un klausīties pasakas, esmu liela pasaku stāstītāja. Kādreiz gribas – pasaku mākonītī pacelties, bet varbūt aizbēgt no realitātes… Man patīk pasakas, kurās nav ļaunuma. Un tādas, kurās ir arī daļa realitātes,” saka līgatniete un turpina: ” Kad biju maza meitenīte un man stāstīja pasaku par Sarkangalvīti un vilku, domāju, kā iespējams, ka vilks var norīt cilvēku?! Domāju, diez kāds tas vilks ir. Kad šo dzīvnieku četru gadu vecumā ieraudzīju zoodārzā, sabruka manas fantāzijas. Tāds mazs, ar mazu muti… Tāpēc ar pasakām jābūt uzmanīgiem. Bērni tās uztver citādi. Un galvenais, tajās nevajag ļaunuma.”
“Tagad klausos, uzņems filmu, kur mazi bērni dosies aplaupīt banku, jo vecākiem tā ņem nost dzīvokli. Nesaprotu, kā kaut ko tādu var rādīt bērniem! Noteikti negribētu, ka mans mazmazdēls iedziļinātos tādā filmā. Taču tas ir ārprāts, kādas filmas un multfilmas rāda mūsu bērniem,” skumīgi nosaka Īvija.
Sarunas gaitā atklājas, ka pasaku rakstītāja savus darbiņus neraksta ar roku, bet gan datorā.
“Nevajag norakstīt vecus cilvēkus. Es tā kādreiz domāju – sanāk tā, ka bērni vēl nav cilvēki, bet veci cilvēki vairs nav cilvēki. Bet bez veca cilvēka padoma neiztikt nekā. Es jau ar kādreiz šauju pār strīpu un jaunajiem maisos pa vidu ar savām gudrībām. Bet saprotu, ka ne viss, kas derēja vakar, der šodien. Vajadzīga ir saskaņa, bet tā mums ir visgrūtāk atrodama. Esam raduši rīvēties, rīvēties. Bet mazmazdēls man kādreiz saka: “Vecomamm, tu esi stipri veca,” ar smaidu sejā stāsta Īvijas kundze un steidz piebilst, ka viņas prieks ir mazbērni un mazmazbērni.
“Taču runājot vēl par datoriem… Iemācījos rakstīt uz tā. Smadzenes ir jau arī veciem cilvēkiem, ja tās liek lietā, varam padarīt to pašu, ko jaunie. Varbūt ir lietas, kas mums iet lēnāk, bet padarīt var. Vecam cilvēkam gan kā mazam bērnam vairākas reizes viss jāatkārto, bet rezultāts ir. Nevajag domāt – pensionāri ne uz ko nav spējīgi. Visu var, ja vien grib,” ar smaidu sejā saka līgatniete.
Komentāri