“Mana tēva jaunībā šajā namā kino rādīts, manā bērnībā te jau bija veikals,” skatoties uz saieta namu, kurš pagastā stāv kluss un vientuļš, atceras pagasta padomes priekšsēdētājs Kristaps Dravants. Par agrāko rosību atgādina vien tas, ko iespējams ieraudzīt, paložņājot gar logiem un cenšoties iekšpusi saskatīt. Saieta nama zālītē joprojām ir stipra dēļu grīda, gaumīga skatuve, pati ēka atgādina, ka sienās mājojis latviešu gars. Ap saieta namu joprojām diži ozoli, bet ēkas jumtu grauž laika zobs.
“Jumtu uzliksim pa jaunam. Tas jāizdara, jo citādi ēka ies postā,” tā K. Dravants, bet reizē atzīst- saieta nams ir pašvaldības sāpju bērns. Juridiski pagasta padomes deputāti varētu sanākt kopā un izlemt, ka vēsturiskā ēka jānodod privatizācijai, jo, manuprāt, tas būtu risinājums, bet deputāti jau neies pret pagasta iedzīvotāju gribu.
“Cik kopā cilvēkus esam aicinājuši, lai diskutētu par vai pret privatizāciju, tik pie rezultāta neesam nonākuši. Vietējie saka- tik daudz īpašumu Zosēnos atdots turīgajiem, ka vismaz saieta nams jāpatur pašvaldībai. Argumentu jau citu nav kā emocijas- te pagāja bērnība, jaunība, ir atmiņas. Ko lai dara? Vietējie saka- labāk lai sabrūk, nekā svešu rokās,” dalījās Kristaps Dravants.
Uz saieta namu ved ceļš caur citas zosēniešu mājas pagalmu. Un saprotams, ka nebūtu patīkami, ja uz kādreizējo kultūras centru brauktu vietējie. Bet vai brauktu? Esot grūti vietējos izraut no mājas soļa uz dažiem pasākumiem pagasta centrā, pašreizējā skolā vai bibliotēkā. Taču kādreiz bijis citādi. Pie saieta nama sienas joprojām stāv kādas desmit aprūsējušas pastkastītes. Te bijis veikals, un vietējie tikušies ik pārdienu, lai mēles patrītu kaut par lauku darbiem, lai uzzinātu, kā kaimiņam klājas. Tagad šī tradīcija gājusi nebūtībā, tāpat kā tradīciju nams.
Komentāri