Piebalgas novada svētki vienmēr bijuši gana līksmi un reizē tajos valdījusi dziļa nopietnība. Tos precīzi raksturoja Inešu pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde – Andersone, sakot, ka godā tiek celta Piebalga, tās ļaudis, pieminēta pagātne un svinēta šodiena.
Uz Inešu pagasta robežām visi ceļa rādītāji sestdien bija izrotāti ar ozollapu vainagiem. Uz Vecpiebalgas muižu, kur notika 15. Piebalgas novada kultūras svētki, brauca no tuvienes un tālienes. Piestāja arī steidzīgi tūristi. Viss bija sagatavots, lai ar īsti piebaldzēnisku lepnumu celtu sevi priekšā citiem un notiktu, kā iepriekš paredzēts. Pie pils plīvo karogs
Kaut Inešu pagasta ģerbonis oficiāli apstiprināts jau pirms gadiem, karoga iesvētīšanu inesieši bija atlikuši uz zīmīgo laiku, kad kopā ir deviņu pagastu ļaudis.
Vecpiebalgas draudzes mācītājs Andris Krauliņš, pirms iesvētīja karogu, ikvienu rosināja uz pārdomām. “Nē, karogs ir daudz kas vairāk par vienkāršu izkrāsotu drānu. Tas, vēja dzenāts, augstu gaisā brīvi plīvojot, ir simbols mūsu neatkarībai. Karogs ir mūsu vienotības zīme.
Tauta, gadu simtos mētāta, skaldīta, plēsta pa visu pasauli .Tomēr mums visiem ir kas vienots, ko devis Dievs – mūsu tauta, mūsu zeme, dzimtais novads. Nebūsim nevērīgi pret šo Dieva doto dāvanu. Mācīsimies un paklausīsim, ko viņš saka. Vienotībā un kopībā ir mūsu spēks. Un karogs ir mūsu vienotības, spēka un brīvības simbols. Karogs jau gan plīvo augstu pacelts, bet vai tā pakājē mājo vienotība, vai tautas brāļu un māsu starpā ir sadraudzība, saticība un mīlestība? Mācīsimies tās mācības, ko Dievs māca – dzīvot mīlestībā, sadraudzībā, vienotībā, ne tikai izlikties, bet darbos pierādīt, ka esam viena tauta, vienas cilts brāļi un māsas un ka mums rūp ne tikai katram sava individuālā, bet kopējā lieta. Un tikai tad, ja tā dzīvosim, tad zem šī karoga valdīs vienprātība un vienotība, tikai tad tā Kunga dotais spēks būs ar mums, ar mūsu tautu un mēs būsim neuzveicami, nepārspējami, brīnišķīgi. Lai šis karogs atgādina visam Piebalgas novadam, māca un vada mūs Dieva spēkā uz vienotību,” sacīja mācītājs.
Karogu mastā pie pils uzvilka pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde – Andersone un Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.
“Vai nav skaista mums pils! Karogs plīvo un puķes zied. Tik jauki svētki,” priecājās Zigrīda Pilsētniece, kurai
dzimtas saknes šai pusē jo dziļas. Viņai rados Jēkabs Pilsātnieks. Vien padomju laikā uzvārdā ā pārtapis par ē.
Lepns novadiņš
Lai gan kopīga deviņu pagastu ļaužu darbošanās vienā iestudējumā jau ir notikums, to vēl būtiskāku darīja tā nopietnība, kas caurstrāvoja vai ik literārā varoņa runāto teikumu. Skatītāji smēja, bet atmiņā palika teikuma nopietnā daļa, konteksts, intonācija. Režisore Inese Rutmane brāļu Kaudzīšu reiz rakstīto ielikusi šodienas piebaldzēnu mutē. “Tas bija ļoti grūti. Citi ar spītu, citi ar azartu, cits gatavs darīt visu – tādi bija aktieri. Visgrūtāk bija sadalīt lomas. Daudzi uztraucās, ka tās tik mazas. Bet katrs iznāciens bija būtisks, un mēs visi kopā radījām izrādi,” pēc nopietni lielmanīgā teijātera “Druvai” sacīja Inese Rutmane. Kaudzīšu spalvas brālis Pauls Putniņš bija aicināts no stāvekļa (tribīnes) blamierēt par tautības kopšanu ne tikai valodas ziņā, bet arī attiecībā uz tēvu tikumiem. Dramaturgs, piebaldzēns atzina, ka kultūras svētki ir tikai tāds mazs ieskats, kas mūs bagātina un atgādina, ka, rokot dziļāk un savu gaitu apzinoties, mums ir nākotne. “Gribu likt pie sirds –
“Mērnieku laiku” pārskatījumā labi redzams – tur daudz jocīga, daudz nopietna, bet mācīšanās vērts – tur nav nevarības. Patlaban latviešu tautai pastāvēšanā nevarība ir visapdraudošākā. Mums grib iestāstīt, ka paši nevaram pārvaldīt savu valsti. Tas ir noziedzīgi, turieties pretī kā “Mērnieku laiku” personāži. Lai kādi būtu viņi, bet izdzīvo un cīnās par izdzīvošanu un tautas pastāvēšanu kopā. Tas pats galvenais un varbūt lielākais “Mērnieku laiku” ieguldījums paaudžu paaudzēs mūsu tautas pastāvēšanā,” viedokli pauda Pauls Putniņš.
Par Piebalgu, novadu, kuru nedrīkst dalīt, domas izskanēja gan piebaldzēnu sarunās pie alus kausa un zupas katla, gan no tribīnes (stāvekļa). Reforma viņus uztrauc, domas par to vienkārši nevar nolikt malā līdz nākamajai reizei. Arī astoņi kaimiņpagastu jeb kā Kaudzīšu laikos – valstu vadītāji – gluži kā aprakstītajos mērnieku laikos uz pili gāja gan ar sāpi par nākotni, gan kukuli līdzi nesot kā savulaik Ķencis.
“Mērnieku laiki, ulmaņlaiki, padomju laiki gājuši pāri Piebalgai. Visu esam pārcietuši. Tuvojas jauni mērnieku laiki, atkal Piebalgu samērīs, sadalīs un sašķels. Ja mērnieku laiki mūs samērīs kopā, tad goda, lepnuma un slavas netrūks,” uzrunājot Inešu pašvaldības vadītāju, sacīja kolēģis no Vecpiebalgas Aldis Glāzers un gana filozofiski piebilda: ” Bet naudas var pietrūkt, tāpēc dāvinu krājkases cūciņu. Tad, kad daudz būs savākts, es labprāt nākšu ar savām gara dāvanām – trim muzejiem, skanīgu dāmu ansambli, spriganiem dejotājiem.”
Savukārt Jaunpiebalgas pagasta vadītājs Laimis Šāvējs tovakar bija poētisks un reizē lietišķs. ” Inešu valsts zied kā ūdensroze Ineša ezerā. Piebalgas novadam tāpat jāzied Latvijā. Vēlos lūgt augsti godātos deputātu kungus, lai pieskata, ka viltus mērnieki to Latvijas valsti nedala,” sacīja Laimis Šāvējs, bet Skujenes kolēģis Jānis Sekste vēlējumā bija cerīgs: “Liesie gadi ir tagad, kad izveidos novadu, tad būs treknie”.
Par Piebalgu, kuru nedrīkst dalīt pa kaut kādiem krikumiem, Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem centās iestāstīt Ķencis un kukuli arī iedeva. Vai cerēt? Inešu pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde – Andersone vēlreiz atgādināja, ka svētki ir reize, kad Piebalga patiesi pacelta pāri citiem novadiem godā un slavā, ka brāļi Kaudzītes ar “Mērnieku laikiem” ir viena no pazīstamības zīmēm. “Viss atkārtojas, Piebalgā un Latvijā atkal ir mērnieku laiki. Mums atkal ir savi Švauksti, savi Pietuka Krustiņi un savas Oļiņmātes. Pašvaldības tiek saliktas novados, tiek zīmētas kartes un domāts, kurš kuram būs draudziņš. Bet, neskatoties ne uz kādu reformu, Piebalga kā novads paliks. Ceru, ka nākamie politiķi, lai cik to būtu un pie kādas partijas piederētu, pratīs saglabāt tās kultūrvēsturiskās vērtības, kuru mantinieki esam,” uzsvēra 15.Piebalgas kultūras svētku rīkotāju komitejas priekšsēdētāja un nodeva Jaunpiebalgai, nākotnē kaimiņu novadam, svētku simbolisko gardibeni.
“Kas necīnās, tas nenesīs tā Dieva kroņa debesīs. Ar Vecpiebalgu vien kopā jāturas. Mums tagad tāda pils!” “Druvai” atzina inesiete, 86 gadus cienījamā
Erna Kamerāde un piebilda, ka piebaldzēnus nekādas maiņas neizmainīs. No paaudzes paaudzei
Novada svētkos piebaldzēnu ģimenes kļuva bagātākas. Tajās nonāca inesieša Jāņa Poļa grāmata “Vecpiebalgas novada Inešu pagasts”. Grāmata par pašiem, notikumiem, kuros klāt bijuši vecvecāki, vecāki, agrākās paaudzes, par vietām, kuras paši veidojuši, mājām, kuras cēluši.
“Grāmatas rada izredzētie, bet vēsturi mēs visi. Grāmatas radītāji esam mēs visi,” piebaldzēniem sacīja Jānis Polis. Grāmata sākta pirms gadiem divdesmit. Tolaik pamudināja Ausma Skujiņa un Pauls Putniņš. Jānis Polis meklēja materiālus bibliotēkās, arhīvos, bet manuskripts dienasgaismu tā arī neieraudzīja.
“Pērn mani uzrunāja pašvaldības vadītāja, viņa prata atrast naudu budžetā un arī piesaistīt līdzekļus. Grāmatu veidoja komanda. Ceru, ka katrs atradīs ko derīgu,” atzina novadpētnieks un piebilda, ka pasaulē nav grāmatas, kura ir pabeigta, viss taču tik ātri mainās. Jāturpina izzināt vēsturi, ar darbiem jāraksta šodiena un jāatstāj rītdienai. Lai ir ko vētīt. “Lai mums arī turpmāk izdodas savas dzimtas, sava pagasta, novada un valsts vēsturi veidot tādu, ko ar lepnumu varam nodot nākamajām paaudzēm,” mudina Ella Frīdvalde – Andersone. Noslēguma daļa
Inešos todien bija dziesmas un dejas. Kā vecos laikos (pirms trim gadu desmitiem) Imantdienas, šoreiz mazās Imantdienas – tēva vietā dēls Marts Kristiāns Kalniņš. Tās varētu kļūt par tradīciju. Lai atkal sauktu kopā piebaldzēnus. Un ne tikai. Radošas izdomas un darītprieka inesiešiem netrūkst. Kā jau piebaldzēniem.
Paldies par svētkiem – pateikšanas nekad nevar būt par daudz.
Komentāri