Braucot pa Vidzemes šoseju, skatienu neviļus piesaistīja šāda ainava. Un radās pārdomas – būt īpašniekam allaž ir labi, un nav svarīgi, cik liels ir mans īpašums. Kaut vai tas ir tikai viens koks izcirtumā, sirdī siltumu dod apziņa, ka tas ir mans. Bet ko tad, ja pieder vesels mežs? Arī katram kokam pielikt plāksnīti, lai citi nedomā aiztikt?
Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]
Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]
Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]
Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]
Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]
Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]
Komentāri