Ceturtdiena, 2. oktobris
Vārda dienas: Ilma, Skaidris

Kad nojauta nepieviļ

Druva
200807260228091429

Ar titulu „Cēsnieks” šogad Pilsētas svētkos tika pagodināta Cēsu skolotāja, kura latviešu gramatikas likumus skolēniem māca aktieriski, bet viņas režisētajos uzvedumos, kas patiesībā ir izcilas latviešu literatūras un latviskās piederības stundas, laimīgi būtu ne tikai skolēni, bet arī paaudzes, kas skolu beigušas. Inese Lāce daudzu gadu laikā izkopusi prasmi ar vārda un mūzikas spēku uzrunāt ikvienu paaudzi, ļaujot jūtu izpausmēs rezervētajiem latviešiem atmaigt aizkustinājuma asarās un pacelties pāri ikdienai spēcīgu patriotisma jūtu uzplūdos. Viņas vadītā Cēsu Valsts ģimnāzijas radošā grupa „Ir piektdiena klāt” uzvedumu „Pie spieķa skāries…” par Eduardu Veidenbaumu izrādīja 50 reizes. Aicinājumi uzstāties bija no visas Vidzemes un ļoti atšķirīgām auditorijām.

– Pagājušajā vasarā, kad veidoju uzveduma scenāriju, es sarunājos ar Eidi (E. Veidenbaumu). Manas mātes māja ir krustojumā ar Liepas kultūras namu. Tajā vietā, līdz kurienei liktenīgajā ziemā Eidi kāds savos ratos pa ceļam atveda no dzelzceļa stacijas. Tālāk līdz Kalāčiem viņš gāja kājām, saaukstējās, un tas kļuva liktenīgi. Es sēdēju pie laukuma, skatījos uz vēsturisko vietu un tik spilgti iztēlojos pagātnes notikumus, ka man sāka birt asaras. Ja uz skatuves režisors grib dabūt dzīvas emocijas, tad viņam tās iepriekš pašam jāizdzīvo. Man bija jāsarunājas ar Eidi. Iztēlē saplūda gadsimti, un es lūdzu Eidim piedošanu, ka esmu piedzimusi simts gadus par vēlu, ka nenovedu viņu pa ceļu lejā līdz Kalāčiem ar savu pasātu. Uzvedumam pašu pirmo uzrakstīju ainu – dzejnieka sarunu ar māti pēc viņa atgriešanās no Tērbatas. Skatītāji šajā vietā parasti tik ļoti dzīvo līdzi, ka raud.

– Ja tev būtu jārada humoristisks uzvedums, ar kuru no latviešu klasiķiem tu iztēlē parunātos?

– Arī ar Veidenbaumu. Grāmatas lasot, var nojaust, ka viņam bijusi perfekta humora izjūta, pratis jokus taisīt. Viņš varējis visiem izmaksāt. Tāpēc arī ātri nodzēris naudu. Bet radīt humoru uz skatuves – tas ir ļoti sarežģīti. Cik viegli uzrakstīt dziļi izjustu ainu, tik grūti radīt humoru. Ģimnāzisti mani allaž aicina uzvedumos iepīt kādu joku un es tam piekrītu. Stāstā par Veidenbaumu tas gan nesanāca.

Par humoru var uzskatīt to, ka latvietis vispār joko. Jā, tāda nu reiz ir latviešu mentalitāte. Kaut gan skolas dzīvē humora netrūkst, un man, par laimi, tur jāstrādā. Skolas radošajā grupā ik gadu paliek tie, kuriem netrūkst humora izjūtas. Mēģinājumos es nemaz neesmu tik jauka. To nu esmu iemācījusies, ka, vadot radošo procesu, jābūt savās prasībās dzelžainam. Nākas pacelt balsi, pieprasīt kategoriski, bet es ceru, ka jau protu to darīt neaizvainojot. Kaut gan nevar zināt. Arī maniem audzēkņiem reizēm nākas norīt rūgtumu. Es to nojaušu. Viņi jau neatzīst, jo jūtas manējie līdz kaulam. Mēs saprotamies no pusvārda, no acu skatiena. Kad beidzas kārtējā izrāde, jauniešu emociju lādiņš parasti ir tik spēcīgs, ka viņi visu, ko izjutuši, grib izstāstīt un runā neatņemdamies. Kā man patīk tajā klausīties!

– Ar ko tu šovasar iztēlē sarunājies?

– Ar Cēsu veco Laika veci, kurš tēlnieka Matiasa Jansona darinātajā veidolā iet pa vecpilsētu. Man ļoti patīk Laika veča tēls. Ir pat tāda sajūta, ka nevis Matiass to radījis, bet vecis ir izgrimis no vēstures. Vecim plecos ir viss, kas te bijis. Viņš iet tik sagumis, lai citiem būtu vieglāk. Šīs vasaras saruna nav viegla, jo jūtos atbildīga, apņemdamās radīt patriotisku un reizē dvēselisku uzvedumu Valsts prezidenta Cēsīs iecerētajām Latvijas 90. gadadienas svinībām, uz kurām būs ielūgti viesi no visas Vidzemes. Jūtos gandarīta, ka, aizstāvot savu radošo koncepciju, man izdevās pārliecināt Valsts prezidenta kancelejas pārstāvjus, ka šoreiz jāatkāpjas no svinīgo sarīkojumu etiķetes – teikt svētku uzrunu un Valsts himnu dziedāt pašā sākumā. Patriotisms ir jūtas, kas cilvēkos jāatver. Tad arī himnu patiesi gribēsies nodziedāt. Pati esmu ļoti liela patriote, bet man nepatīk, ja redzu formālu pieeju. Atceries Dziesmu svētku noslēgumu Mežaparka estrādē! Koncerts beidzies, bet visi stāv un, dziedot himnu, raud. Kāpēc? Tāpēc, ka atvērušās dvēseles. Kā man patīk šis darbs – atvērt dvēseles!

– Lai radītu tik spēcīgas emocijas, pašam režisoram tādā darbā nenākas sadegt?

– Man ir gadījies sadegt, bet to ietekmējušas ne tik daudz darbā ieguldītās emocijas, kā nenokārtoti citi apstākļi. Kad drausmīgi jāstrādā – jālasa, jāmācās, vienatnē jāatrod uzvedumam vislabākais, ir baismīgi grūti. Tad es kļūstu neciešama. Bērni man aizrāda – tu atkal neesi te, kopā ar mums, tu nedzirdi, ko tev saka.

– Tik pazīstams stāsts par radīšanas mokām!

– Es zinu, ir cilvēki, kuriem patīk radīt pilnīgā vienatnē, klusumā. Man patīk strādāt, ja apkārt ir cilvēki. Varbūt nezinu, ko viņi tobrīd dara, bet viņi ir ap mani.

– Atzīmējot titula „Cēsnieks” piešķiršanas desmitgadi, pagājušajā nedēļā Avotu ielejas parkā laureāti stādīja kokus. Pirms kādiem gadiem skolas jubilejas sarīkojumā tu uz skatuves novietoji ābeli. Tev ar šo koku ir īpašas attiecības?

– Šogad uz sarīkojumu Vācijā, kur pārstāvējām Latviju, aizvedām ābeli. Ar to centāmies apliecināt, ka latviešu kultūrā ābele ir sargātāja. Ģimnāzisti jau vairākus gadus ir iesaistījušies Eiropas valstu skolu jauniešu projektā. Jaunieši pirms tam bija pētījuši, kādas ir cilvēka sajūtas, dzīvojot citā zemē, atrodoties trimdā. Priekšnesuma centrā atradās ābele, bet stāsts bija par nīderlandieti, kura savu aicinājumu atradusi Latvijā, un latviešu dzimtu, kuras daļa dzīvo te, Cēsīs, daļa Vācijā. Bija tik satraucoši just, ka skatītāji Maincas pilsētas lielajā zālē mūsu uzvedumam seko ar aizturētu elpu. Pēc tam bija aizkustinājuma izpausmes. Tajā skaitā vācu federālās zemes izglītības ministre ar asarām acīs apskāva katru uzveduma dalībnieku, bet visi klātesošie latvieši nebeidza atkārtot – kā mēs lepojamies ar latviešiem, ar ģimnāzistiem. Es arī biju lepna. Skolēni dziedāja, runāja un dejoja tik pārliecinoši un atbrīvoti! Katram bija redzams, cik neaptveramas bagātības ir latviešos, mūsu jaunajā paaudzē.

– Viens no latviešu intelektuāļiem 19. gadsimtā paredzēja, ka pēc simts gadiem latviešu valoda izzudīs, kultūra būs apdraudēta. Simts gadi apritējuši un pareģojums nav piepildījies. Kādas ir tavas prognozes?

– Man nepatīk pesimistiskas prognozes. Esmu optimiste un tur neko nevaru darīt. Tas man no tēva. Nesen piedalījos kādā jauniešu seminārā, kur viena meitene izteicās, ka latviešu Dziesmu svētki vienreiz beigsies, iespējams, pat drīz. Citi viņai jautāja, no kurienes tādas domas, vai viņa pati dzied korī un dejo kādā kolektīvā. Izrādījās, ka ne. Kas par diskusiju sākās! Protams, vienmēr būs tādi, kas negribēs dziedāt vai dejot. Viņi arī būs tie lielākie spriedēji, ka Dziesmu svētkiem nav nākotnes, jo nebūs, kas tos piepilda. Bet es zinu, ka latvieši būs, tāpat kā būs mūsu Dziesmu svētki.

– Kaut kas no tā, ko šodien piedzīvojam, taču neizturēs laika pārbaudi.

– Es gaidu to laiku, kad beigsies plātīšanās ar mantu, kad mēs tiksim pāri ārišķībām. Nav ko noliegt, arī es esmu starp tiem, kas pieņem sabiedrības uzspiestās normas. Varu tikai priecāties par cilvēkiem, kuri ir pilnīgi dabiski, kuru izturēšanos nav sabojājusi naudas un mantas vara.

– Jaunā paaudze aug citādāka?

– Salīdzinoši ar mums skolas un studiju gados, tagadējie jaunieši ir daudz atvērtāki. Nekad neesmu varējusi apspriest tādas lietas, par kurām tagad jaunieši runā brīvi. Viņi nekaunas un nebaidās. Kaut vai par literatūru. Ja ģimnāzistiem nav pieņemama Blaumaņa Kristīnes izvēle precēties ar dzērāju vīru, tad viņi arī tā pasaka. Man skolas laikā tādas domas pat prātā neienāca. Šķita – ja reiz klasiķis raksta, ka sievietei jānes upuris, tad tas nav apspriežams.

Ģimnāzijā viesojās rakstniece no vecākās paaudzes, no sirds skolēniem stāstot par to, cik skaisti ir Austrijā. „Kad būsiet izauguši lieli, jūs noteikti varēsiet ceļot,” – viņa sacīja un es, skatoties uz saviem audzēkņiem, sapratu – rakstniece pat nevar iedomāties, ka daļa skolēnu jau paguvuši apceļot Eiropu, viens otrs Itālijā pavada visas ziemas brīvdienas.

Jaunā paaudze aug ar daudz lielākām iespējām un arī skolā mācās daudz vairāk. Tas pat nav salīdzināms, cik liels apjoms zinību bija jāapgūst mums un cik tagadējiem skolēniem. Tāpēc viņi ir mērķtiecīgāki, arī ļoti aizņemti. Radošās grupas mēģinājumus nevaru ielikt jebkurā brīvā laikā. Man jārēķinās ar audzēkņu aizņemtību. Nākas mēģināt arī pa grupām. Dažkārt tikai nakts stundās visus var sadabūt kopā.

– Kā tu notver un paturi laimes sajūtu?

– Jūtos neērti, kad man piešķir balvas. Tā nu tas ir. Sabiedrībā absolūti laimīga esmu pasākumos, kad redzu, kā cilvēki staro vai aizkustinājumā raud. Arī kad jauni cilvēki pēc redzētā uz skatuves ceļas kājās, nāk klāt un apskauj, saka: „Jūs tā mūsu dvēseli satricinājāt!” Tad ir mana laime – netverama.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi