
Mūžībā aizgājis Roberts Zēbergs (5.11.1933. – 9.09.2008.) – viens no Valmieras teātra stiprajiem balstiem, profesionāli spēcīgs aktieris, kura mūžs amatiermākslā sācies Cēsīs. Kolēģi Valmieras teātrī atzīst, ka R. Zēbergam bija dots viss, ko cilvēki meklē teātrī, neatkarīgi no laikiem, virzieniem un modes: stāja, balss un neatvairāma pievilcība.
50. gadu sākumā, studējot Cēsu Skolotāju institūtā, Roberts Zēbergs brīvo laiku veltīja mākslai, spēlēja Cēsu kultūras nama drāmas kolektīvā. Četros gados septiņas spēlētās lomas ir nopietns pamats, lai nākotnē no skolotāja profesijas pievērstos aktiera darbam. R. Zēbergs skatuves gaitas Cēsu kultūras namā sāka Rūdolfa Blaumaņa lugā „Ugunī”, kur atveidoja Alderu. Skatuves kolēģi gadu desmitiem atcerējās, cik iespaidīgs jaunais cilvēks bija Ulda lomā Raiņa lugā „Pūt, vējiņi”, Borisa lomā A. Ostrovska lugā „Negaiss” un Belkina lomā A.Puškina darbā „Stacijas uzrauga meita”. R.Zēberga izpratni par aktiera darbu lielā mērā veidojis Cēsu režisors Emīls Krastiņš. Vīrišķība bija viņa skatuves tēlu karogs, godaprāts – to dziļākā būtība un jebkuras rīcības kritērijs.
Būdams aktieris Valmierā, R. Zēbergs bija labi informēts, kā attīs-tās amatiermāksla Cēsīs, nu jau Cēsu Tautas teātrī, kādus panākumus gūst viņa bijušie kolēģi laikā, kad tautas mākslai laukos ir liels pieprasījums. 60. gadu beigās gandrīz vienlaicīgi Cēsīs un Valmierā tika iestudēts R.Blaumaņa „Pazudušais dēls”. Režisore Tatjana Šverste aicināja Valmieras Drāmas teātra aktierus viesoties Cēsu iestudējumā un R. Zēbergs atkal atgriezās uz skatuves jaunības pilsētā, bet jau vīra lomā, spēlējot Roplaiņu tēvu. Atkal satikās kādreizējie partneri – Roplaiņu māti atveidoja Cēsu Tautas teātra aktrise Milda Vīgante. Ar viņu, kā arī Zentu Balodi un Voldemāru Galviņu – Cēsu teātra leģendāriem aktieriem – draudzīga saikne saglabājās līdz mūža galam. Nu viņi atkal visi ir kopā.
Robertu Zēbergu Cēsīs laika gaitā iepazinusi arī jaunā paaudze, jau sākot no 70. gadiem līdz pat pagājušajam gadam, jo aktieris neskaitāmos skatuves runas konkursos darbojās žūrijas komisijā, vērtējot priekšnesumus un daloties arī aktiera zināšanās.
Valmieras teātra kolēģi: „Stiprais Zēbergs aizgāja tad, kad salūza sirds. “Es drīz sekošu sievai,” viņš palaikam teica pēc Ritas Meirānes nāves. Lai nejustu tukšumu, dziedāja vīru korī „Imanta”, senioru korī „Sudrablāse” un vokālajā ansamblī „Dziesmotā senatne”. Un šīsvasaras Dziesmu svētkos visu garo gājiena dienu nelaida vaļā smago „Dziesmotās senatnes” karogu. Sirds neizturēja. Ārstu pūles vairāku mēnešu garumā bija veltas, jo Roberts Zēbergs jutās savu padarījis.”
Komentāri