Pēdējā mēnesī valstī aktualizējusies dzimumnodziedzības tēma. Daudz tiek runāts par to, kāds sods šādiem varmākām būtu jāsaņem un kā kontrolēt šādu cilvēku dzīvi pēc iznākšanas no ieslodzījuma vietas.
Jāpiebilst vien, ka Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālās struktūrvienības uzraudzībā pašlaik ir septiņi dzimumnoziedznieki. Ir daudz sakārtojamu lietu
Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālās struktūrvienības vadītājs Jānis Zārdiņš, runājot par pēdējā laika šausminošajiem notikumiem valstī un aktualizēto tēmu par dzimumnoziedzību, saka: „Šī problēma mums būtu aktuāla pat tajā gadījumā, ja rajonā būtu tikai viens dzimumnoziedznieks. Šāds cilvēks vēršas pret otra cilvēka dzīvību, emocijām un morālo stāvokli. Tās ir neizdzēšamas emocijas un sekas cietušajam.”
J. Zārdiņš stāsta, ka valstī izskanējusi informācija – dzimumnoziegumiem netiekot īstenotas nekādas programmas. Taču viņš atzīst, ka gluži patiesība tā nav.
„Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem kā pionieri jau pirms pusgada šādu programmu sākām īstenot. Protams, lielākoties tā ir mūsu Valsts probācijas dienesta iniciatīva,” saka J. Zārdiņš un atzīst, ka likumdošanas līmenī pastāv daudz nesakārtotu situāciju, kas būtu jāmaina.
„Mums uzskaitē ir likumpārkāpēji, kuri ir mainījuši dzīvesvietu, tai skaitā dzimumnoziedznieks, kurš uz Cēsīm pārnācis no citas Latvijas puses. Strādājot ar šo cilvēku, ir iespējams sasniegt diezgan labus rezultātus. Šis gadījums pamudināja probācijas dienestu vērsties tieslietu ministrijā ar lūgumu skaidrot, vai varam informēt viņa jauno ģimeni par šī cilvēka iepriekšējiem nodarījumiem. Šis cilvēks, jaunu dzīvi meklēdams, atnāca uz Cēsīm. Nepagāja īpaši ilgs laiks, kad viņš te iepazinās ar sievieti, kurai ir arī nepilngadīgs bērns no iepriekšējām attiecībām. Protams, mums bija pamatotas bažas, vai bērns netiks apdraudēts. Taču šo iestāžu skaidrojums bija tāds, ka neesam tiesīgi viņa jaunajai dzīvesbiedrei kaut ko tādu atklāt, jo Valsts probācijas dienestam nav šādas
pilnvaras. Tas būtu cilvēktiesību pārkāpums. Likumpārkāpējiem no iestāžu redzesloka ļauj pazust arī tas, ka bāriņtiesām nav vienotas datu sistēmas. Ja kāds nomaina rajonu, viņš kļūst anonīms. Tas nav normāli, īpaši runājot par bērnu tiesību aizsardzību. Un te ir jautājums, kas šī mēneša laikā dažādos masu plašsaziņas līdzekļos izskanēja ne reizi vien – kam jānotiek, lai tie, kuriem ir likumdošanas tiesības, arī Saeima izrādītu iniciatīvu normatīvo aktu grozīšanā,” domās dalās J. Zārdiņš un turpina: „Protams, šobrīd sabiedrībā izskanējuši dažādi viedokļi. Pat tiek runāts par nāvessoda atjaunošanu. Taču jāsaprot, ka tas ir noiets etaps. Tā ir tukša salmu kulšana. Tādēļ jādomā, ko darīt, šim cilvēkam dzīvam esot. Tieši tādēļ ir patiess gandarījums, ka var sasniegt pozitīvus rezultātus, strādājot pēc programmas, kas analizē domāšanas kļūdas, palīdz rast izmaiņas likumpārkāpēja domāšanā un uzvedībā. Tās galvenā ideja- cilvēku pašu motivēt saskatīt savas problēmas un censties tās novērst. Dzimumnoziedznieks, redzot potenciālo upuri, saskata kaut kādu pievilcību. Tas nostrādā kā kairinājums uz smadzenēm, impulsiem, kas iedarbina jau kaut kādas dzimumdziņas. Tālāk jau pēc cilvēka domāšanas veida vai stereotipiem seko rīcība. Likumpārkāpējs var uzskatīt, ka tad, ja sieviete ir iesēdusies viņa klēpī, tā jau ir piekritusi seksuālajām attiecībām, kam seko seksuāla vardarbība. Mūsu uzdevums šādos gadījumos ir palīdzēt apiet šo uzvedības modeli. Strādājot ar cilvēku, mēs runājam un kopīgi mēģinām izstrādāt rīcības modeļus, kā viņš rīkosies gadījumā, kad viņam šis kairinājums ieslēgtos. Kā viņš apies un izvairīsies no nevēlamās situācijas un darbības. Taču ir vēl problēma, kuru vēlētos uzsvērt. Kādam dzimumnoziedzniekam meklējām psihoterapeita palīdzību. Psihoterapeitiem Valmierā, Rīgā devām iespēju strādāt ar šo cilvēku, jo bijām gatavi apmaksāt pat terapijas kursus. Taču neviens nepiekrita. Patīkami, ka šis cilvēks bija tik ļoti motivēts un ārstu atrada pats,” stāsta Cēsu teritoriālās struktūrvienības vadītājs. Atbrīvo pirms termiņa par labu uzvedību
„Ja kāds cietumā ir labi uzvedies un darījis visu, kas bijis saskaņā ar iekšējās kārtības noteikumiem un administrācijas vēlmēm, viņš ir kā baltā avs, kuru atbrīvo pirms termiņa. Bet jautājums – kāpēc viņš vispār atrodas cietumā? Tāpēc, ka ir izdarījis noziegumu. Bet nozieguma analīze kā tāda cietumā nenotiek. Domāju, ka darbs ar noziedznieku jāsāk jau ieslodzījuma vietā, un to mēs pēc savas iniciatīvas darām Cēsu cietumā. Jau vairāk nekā gadu strādājam ar jauniešu grupu, un uzskatu, ka pamazām panākam labus rezultātus. Redzu, ka šiem puišiem ikdienā nav grūti izpildīt ieslodzījuma vietas uzliktos noteikumus, taču stāties citu puišu priekšā un runāt par izdarītu dzimumnoziegumu ir daudz grūtāk. Ne visi spēj analizēt rīcību, cēloņus un tā nodarītās sekas. Tādēļ ir pamatots jautājums, kas ir svarīgāk – ka noziedznieks cietumā labi uzvedies, vai ka viņš izvērtē nodarīto. Iespējams, ka šādi noziedznieki varētu būt atbrīvojami pirms termiņa, bet tikai tādā gadījumā, lai viņi nākamā gada vai divu gadu laikā izietu šādu programmu,” domās dalās J. Zārdiņš.
Aizrunājāmies, ka cilvēks, savu mērķu vadīts, var notēlot jebko. Dzīve ir teātris. Arī ikdienā spēlējam vairākas lomas, kāpēc lai to neizdarītu apkārtējo acīs arī noziedznieks, kā pēdējā laikā tas arī pierādījies?
„Katra situācija ir individuāla. Visus zem vienas mērauklas nenoliksi. Mums uzraudzībā ir jauns vīrietis, kurš satikās ar nepilngadīgu meiteni, viņiem bija tuvība. Bet meitenes māte, to uzzinot, policijai uzrakstīja, ka meitene tikusi seksuāli izmantota. Tam ir Krimināllikuma pants. Tas arī skaitās dzimumnoziegums. Puisis tika tiesāts, bet pie manis uz pirmo tikšanos viņš jau atnāca ar faktisko sievu, ar kuru viņš jau bija ticies agrāk. Viņu ģimenē jau aug arī bērniņš. Protams, šis ir pavisam cits stāsts. Vai mēs viņu varam pieskaitīt pie dzimumnoziedzniekiem? Visai nosacīti. Tāpēc izvairos strikti pateikt, ka visiem pienākas vienāds nosodījums. Noteiktu būs kāds, kurš kaut ko centīsies notēlot, bet ir gadījumi, ka cilvēks tiešām cenšas mainīties,” saka J. Zārdiņš un atzīst, ka valsts līmenī būtu jādomā arī par probācijas dienesta darbinieku apmācību, kurai jau ir veiktas iestrādes.
“Lai strādātu ar šādiem gadījumiem, nepieciešama nopietna apmācība. Šobrīd kolēģi strādā tikai paši pēc savas iniciatīvas, neskatoties uz morālo slodzi. Darbs ar dzimumnoziedzniekiem nav medusmaize. Turklāt 80 procenti mūsu darbinieku ir sievietes. Un viņai vakarā šāds dzimumnoziedznieks jābrauc apsekot… Neomulīgi, vai ne? Bet tādā situācijā esam. Taču kopumā šo tēmu dramatizēt nevēlētos. Pilnīgi bezspēcīgi neesam,” saka Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālās struktūrvienības vadītājs Jānis Zārdiņš.
Komentāri