
Tuvojoties nozīmīgām jubilejām, tā vien gribas atcerēties dzīves svarīgākos un interesantākos
brīžus, pāršķirstīt albumus. Gaidot valsts dzimšanas dienu, aicinām ielūkoties Latvijas biogrāfijā, atskatoties uz notikumiem mūsu rajonā, gan heroiskiem, gan, ar šodienas skatienu vērtējot, komiskiem.
Ik sestdienu meklējiet ”Druvā” rubriku ”Ceļojums Latvijas laikā. Cēsu rajons”
Par ceļiem, to būvēšanu runā vai katru dienu. Laikam jau tā bijis visos laikos, jo bez ceļiem pasaulē netikt. Kā kādreiz ceļus būvēja, uzturēja, atmiņās pakavēties aicināju Ziedoni Kurmi, kurš no 1954. līdz 1999. gadam bijis ceļinieks, no 1972. līdz 1984. gadam – Cēsu ceļu daļas priekšnieks; Gunāru Puķi, kurš Cēsu ceļu pārvaldē strādājis no 1953. līdz 1995.gadam, bet no 1984. līdz 1995.gadam bijis tās priekšnieks; un Ojāru Cēderštrēmu, kurš Smiltenes 8. ceļu būves rajonā strādājis no 1967. līdz 1996.gadam.
“Kādreiz laiki bija ne labāki vai sliktāki, vien tagad visu vairāk ietekmē nauda nekā kādreiz, un tie, kas nosaka biznesu. Tagad liekas, ka kādreiz nekā nebija. Uzdrošinos teikt, ka tiem, kas noteica ceļu politiku, bija vairāk inženieriskās domāšanas, vairāk teikšanas, izvēloties prioritātes, kurus ceļus remontēt, kurus ne. Sevišķi programmās par vietējiem ceļiem,” saka Ojārs Cēderštrēms un piebilst, ka tagad lauku ceļus vismaz nebojā kāpurķēžu traktori, ar kuriem traktoristi brauca uz veikalu pēc šņabja.
Padomju gados Cēsu ceļu daļai gada apgrozījums bijis ap četriem miljoniem rubļu, miljons rekonstrukcijai, tikpat vidējiem remontiem un divi – kārtējiem un ceļu uzturēšanai. Tagad valsts ceļu uzturēšanai rajonā nav pat miljona. ” Pateica, cik naudas paredzēts, kam un kādiem darbiem,” stāsta Ziedonis Kurmis un uzsver, ka nedrīkst arī aizmirst, kāda pirms gadiem bija transporta intensitāte.
” Katra ceļu daļa centās kāpināt apjomus, un no tiem nākamajā gadā piešķīra vairāk naudas. Trūka resursu, tehnikas. To īrējām
no melioratoriem, lauktehnikas. Pat aizsūtījām mehāniķi uz
Tjumeņu, viņš atveda sešus buldozerus, divus ekskavatorus, divus celtņus. Nauda bija, bet nebija tehnikas. Pat no Maskavas noīrējām ekskavatoru. Cēsu ceļu daļa īrēja no Maskavas! Beigās mums to pārdeva par metāllūžņu cenu. Tagad viss otrādi – nav naudas, pārējais ir. Ceļu daļā 300 cilvēku strādāja, tagad nav simts. Ziemā ceļus kaisījām dienu un nakti,” atceras Gunārs Puķe.
Vide jāsaudzē
Lai arī šķiet, ka padomju laikā par vides aizsardzību nedomāja, patiesībā tai bija veltīta liela uzmanība. “Būvējot Cēsu apvedceļu, izrādījās, ka Bušu gravā ir aizsargājams kaļķakamens iezis, bet bija ieprojektēts, ka ceļš ies
taisni. Nācās pagriezt gar lidlauku, ” stāsta Ziedonis Kurmis, bet Gunārs Puķe piebilst, ka plānos bijusi autostrāde no Cēsīm uz Priekuļiem, bet ceļmalās auga ābelītes. Tās jāsargā. ” “Staļins Vācijā bija noskatījies, ka tur ceļmalās aug ābeles. Cik ābeļu nesastādījām,” atceras Ziedonis.
“Cēsu apvedceļā pie Saulrītiem bija mežiņš. Mīļais Dievs, kas bija par kariem, lai caur to varētu būvēt ceļu, izcirst ceļam pienākošos daļu un vēl joslu, kur ielikt kabeli. Tā taču Cēsu pilsētas zaļā zona. Pagāja gadi, un nu viss nomizots pa tīro. Puškina karjerā aiz rūpnīcas ir grants iegulas. Mīļie cilvēki, blakus Rakšupe – lašupe, un jūs gribat cirst mežu! Kur jums prāts? Tagad mežs pa tīro. Jo zaļāka domāšana, jo vairāk dolāri patīk!” stāsta Ojārs, bet Ziedonis pastāsta par Vikmaņa līkumu. “Tresta galvenais inženieris pie Vāverkroga neļāva ceļu iztaisnot. Kāpēc? Nezinu. Cik cilvēku, tik patiesību. Tā līkumu viņa vārdā nosauca,” atceras Ziedonis.
Piebalgas pusē
“Ceļu uz Vecpiebalgu sāka būvēt 1965. /1966.gadā, nākamā pārbūve bija pēc 20 gadiem, un tagad bija vēl viena pārbūve. Vai arī kalpos 20 gadus?” stāsta un reizē jautā Ojārs Cēderštrēms. Viņš labi atceras, kāds līkumots bijis ceļš uz Vecpiebalgu. Meirēnu krustojumā tas atradies metrus simts pa kreisi, tad nelielu gabalu gājis turpat, kur tagad, kur Vecpiebalgas uzraksts, novirzījies pa labi pakalnītē gar mājām, tad gar Tauna krejotavu, kur tagad būvmateriālu veikals, gar vidusskolu, gar ciema padomi. Līkumains ceļš, kā jau ar zirdziņiem iebraukts. Uzkāpjot Brežģa kalnā, Alauksts bijis kā uz delnas. Garāmbraucējus sveicinājis uzraksts, ka tas Latvijā augstākais ezers, platība tāda, virs jūras līmeņa tik un tik metru. Tagad viss aizaudzis. “Kāds izskatījās ceļš no Cēsīm līdz Vecpiebalgai, var saprast, tagad braucot no Jumurdas līdz Ērgļiem – līkumi, augšā, lejā.
“50.gadu vidū autobuss Cēsis – Vecpiebalga vasarā kursēja vienreiz dienā. Ziemā mašīnas tur nebrauca. Viss notika bez auto. Armijas vajadzībām ceļu tīrīja ar pūtēju,” atceras Ojārs Cēderštrēms un piebilst, ka Ulmaņlaikā gan no Dzērbenes stacijas uz Vecpiebalgu bijusi autobusa satiksme.
Vecpiebalga – Ineši ceļinieku vidū tiek saukts par ministra ceļu. Inešos bija kolhozs “Komunisma ceļš”. Ceļiniekiem Inešos bija pirts. Uz to atpūsties brauca ministrijas darbinieki, arī pats ministrs Slēde labprāt te pavadījis atvaļinājumu. No Vecpiebalgas kultūras nama līdz pirtij jau bija asfalts. “Lai ministram nebūtu jābrauc pa putekļiem, līdz krustojumam uzklājām auksto, melno maisījumu. Kādu dienu zvanīja ministrs : “Ko tas nozīmē?” Apjuku. “Tu esi vietējais un nezini teicienu: “Kur beidzas asfalts, sākas “Komunisma ceļš”. Rīt lai būtu asfalts cauri kolhoza centram!” Kolhoza priekšsēdētājs šo teicienu bija palaidis, jo asfalts beidzās tieši pie kolhoza robežas, ” stāsta Ziedonis Kurmis.
Kā nu tur bija, kā ne, bet 1971.gadā pirts nodega. “Ministrs piezvanīja: “Neko negribu zināt, lai pirts būtu atjaunota!”. Ielikām darbus kaut kādā tāmē un atjaunojām. Atbrauca revidents, ieraudzīja, ka kopmītne atjaunota. Tad ieraudzīja pirts fotogrāfiju.”Kas tas ir?” “Tā mūsu kopmītne. Tur šoferi dzīvo, pārnakšņo.” Gribot redzēt. Sākās skaidrošanās, ko un kāpēc atjaunojuši. Atzinos – nodega.
Revidents apskatīja, visu saprata un ierakstīja aktā,” stāsta Ziedonis Kurmis. Viņš kopā ar ministru izsaukts uz Centrālkomiteju. Vispirms strostēts ministrs. Vēlāk partijas rajona komiteja uzlikusi viņam sodu – samaksāt valstij naudu divu algu apmērā – un partijas stingro rājienu. Kā pirts lieta nonāca līdz partijas centrālkomitejai, vēl šodien Ziedonis brīnās.
Ne mazums galvassāpju darbā bijis, kad ceļi būvēti kūdrainās vietās. Tagad vīri ar pārliecību saka, kur ģeoloģiskā izpēte veikta pareizi, problēmu nav bijis. “Ceļš pirms Vecpiebalgas deformējas joprojām. Apakšā ir slīps glūdas slānis. Ģeoloģiskais urbums pirms projektēšanas veikts pa ass līniju. Atkūdrojām ceļa vietu, bet pamatne šķība, norakām plakaniski, viss kārtībā, uzlikām asfaltu. Kūdra ceļa malā palika neizlīdzināta, jo purvā nevarēja ar tehniku iebraukt. Tad bija skandāls, kā tā var atstāt. Tiklīdz izlīdzinājām, pretspiediena nebija un ceļš par 30 – 40 centimetriem pazeminājās,” profesionāļa pārbaudījumus stāsta Ziedonis.
Būvējot ceļu Dzērbene – Gaujmaļi pie Dzestrenes upes pirms tam ģeoloģiskās izpētes nav bijis. Uzbēruši granti, ceļš kā ceļš. ” No rīta braucu uz darbu, sastrēgums, 30 kolhoza mašīnu rinda. Aizgāju, skatījos, ceļa nav. Bedre. Viss, ko uzvedām, nogrimis. Viss aizplūdis šķērsām, kūdra izspiedusi, blakus mežā visas egles nolīkušas. Uzbērām pusmetru, otrā rītā atkal bedre. Uzbērām tūkstošus kubikmetru grants. Ceļš kalpo labi. Mežinieki gan egles nocirta,” atceras Ziedonis, bet Ojārs Cēderštrēms piebilst, ka Cēsu – Drabešu ceļš, kas būvēts vācu laikā, turas uz fašīnām – no zariem vai žagariem sasietiem cilindriskas formas saišķiem. Ceļš turas 60 gadus. Kamēr slodze nav par lielu.
Armijai vajag ceļus
“Ceļus sāka būvēt armijas vajadzībām. Kāpēc Lietuvā tik labi ceļi? Tāpēc, ka armijai vajadzēja ceļu uz Kaļiņingradu.Uz Zeltiņiem Alūksnes rajonā būvēju ceļu. Sešos mēnešos 40 kilometrus uzbūvēja. Visa Latvijas tehnika bija sadzīta. Strādāja divās maiņas. Mašīnas veda granti, ar lāpstām vīri šķipelēja laukā. Vēl taisījām ceļu, kad jau raķetes veda iekšā. Upītes malā armijniekiem bija betona rūpnīca, veda tūkstošiem kubikmetru šķembu, bet ārā neko neveda. Palika raķešu bāzē,” stāsta Ziedonis.
Ar pulkvedi, kurš vadījis celtniecības darbus, dzīvojuši vienā mājā. Vienu dienu viņš prasījis, vai nevar aizdot benzīnvedēju. Kāpēc ne. “Vakarā mans šoferis neatgriezās.
Pulkvedim prasīju, kur mašīna, šoferis? Izrādās, puisis, braucot iekšā bāzē, pirmajai caurlaidei parādījis pavadzīmi, ielaists, bet, tā kā pie otras tajā brīdī neviens nestāvējis, braucis tik tālāk. Sākusies skaidrošanās, šoferis apcietināts. Tad pulkvedis izlaida ārā. Šoferis tik taisnojās, kā varējis zināt,” tagad jau kā piedzīvojumu stāsta Ziedonis.
Netālu no Cēsu ceļu daļas kantora atradās karaspēka daļa. Reiz pie
Gunāra Puķes atnācis
priekšnieks Ribņikovs. Esot ceļinieks, gribot ar kolēģi parunāties. “Viņam vajagot garāžās ieklāt betona grīdu. “Ne mums betona, ne cementa, ne maisītāja, ne cilvēku,” uzreiz pateicu. “Tas viss man ir.” “Bet kur problēma, dariet!” “Mums nav, kas darbus vada.” Tāds, lūk, ceļinieks! Norīkoju Jāni Garklāvu, viņš labi nopelnīja,” atceras Gunārs.
Izdarīja paši
Kādreiz pie Rāmniekiem strādāja pārcēlājs, kurš ar laivu veda pāri cilvēkus. “Nolēmām, ka te vajag gājēju tiltu. Aizbraucām pie projektētājiem, nē, mēs tādu neprojektējam. Tas pārāk sarežģīti, Gauja mainīga upe. Apbraukājām, apskatījām daudzus iekārtos tiltus, uztaisījām aprēķinus un uzzīmēju. Sākām celt, atbrauca galvenais projektētājs, apskatīja, vien nogrozīja galvu. Vēlāk viņu satiku, speciālists tikai noprasīja: “Jūs domājat, ka pa tiltu kāds varēs arī pāriet pāri?”,” stāsta Gunārs Puķe un piebilst, ka gājēju tilts kalpo jau 31. gadu. Pirms diviem gadiem tam dēļus nomainīja.
Paši vainīgi
Kāpēc Latvijā sliktāki ceļi nekā kaimiņvalstīs? Tas jautāts visos laikos. “Laiki mainās, bet nekas nemainās. Dzīvē pastāv likumsakarības,” saka Ojārs un uzsver, ka Igaunijā, Lietuvā ir labāki ceļu saimnieki, inženieri un uzturētāji. Atšķirība redzama. “Varam salīdzināt Valmieras un Cēsu rajonu. Zinu, kā izskatās katrā pagasta centrā, pie kolhozu mehāniskajām darbnīcām, pie fermām, jo tur asfaltējām. Valmieras rajonā nav neviena pagasta centra, kas nebūtu asfaltēts, lai no tā pa asfaltētu ceļu nevarētu aizbraukt uz pilsētu. Cēsu rajonā nekā tamlīdzīga. Visa vaina zēnos, kuri kādreiz sēdēja partijas komitejās,” domās dalās Ojārs un turpina: ” Tajā laikā strādājot, varēja prognozēt saimniecisko darbību. Ja rādījās, ka šoseja nodzīvojusies, tika domāts par remontēšanu. Atsevišķi posmi tika iztaisnoti. No Eglītes līdz Bērzkrogam ziemā bēra pastiprinājumu, pavasara šķīdonī slēdza, tad asfaltējām. Ceļš bija slēgts, visi brauca caur Cēsīm. Kad ceļu Cēsis – Drabeši 1967. gadā
asfaltējām, visa kustība bija caur Kārļiem. Nevienam neienāca prātā braukt pa ceļu, kur strādā.
Arī tā notika
“Tagad Latvijā tik daudz nevajadzīgas zemes. Bet bija laiks, 70.gadu otrā pusē, kad visiem kolhoziem bija vēlēts aizart grāvjus, tīrumam jābūt līdz ceļam. Vajadzēja zemi, ” stāsta Ziedonis.
Vairākkārt vīri uzsver, ka ceļinieki varējuši un izdarījuši daudz, un tas kolektīva nopelns. “Kolektīvs bija spēcīgs, saliedēts, strādājām ar atbildību,” saka Ziedonis un klusi piebilst, ka varējuši daudz padarīt, darbs bijis arī viņa hobijs.
Ko tur liegties,
šad tad puiši gribējuši arī iedzert. “Nedrīkst. Bet, priekšniek, gribas. Tad sarunājām – labi, visus dzelžus krūmos, šodien nestrādājam. Nevis pēc algas dienas, bet divas dienas pirms. Vīri sēdēja kopmītnēs, dzēra. Nākamajā dienā darbā. Laimonis tik ātri nevarēja beigt. Reiz pat ieslēdzu autobusā, lai šoferis vadā, bet ārā nelaiž, lai nevar nopirkt ko stiprāku. Pēc algas dienas atbrauca pārbaude. “Ko darāt?” “Strādājam.” Nevar būt.” Tā reizes trīs pēc algas dienas mūs kontrolēja,” smejot atceras Ziedonis.
Komentāri