Taurenes pamatskola sporta zāles pamatiem paredzētos 70 tūkstošus latu izmanto skolas ēkas logu nomaiņai un citu nozīmīgu darbu veikšanai.
Taurenes pamatskolas direktore Lilita Ozoliņa gan neslēpj rūgtumu par to, ka arī šoreiz iecere par sporta zāles būvniecību aizgājusi gar degunu.
“No Taurenes pagastam piešķirtajiem novadu reformas 200 tūkstošiem latu 70 tūkstošus bija paredzēts ieguldīt sporta zāles celtniecībā. Taču pagasta padomei valsts institūcijām bija jādod atbilde, par kādiem līdzekļiem tālāk tiks nodrošināta sporta zāles celtniecība. Pašvaldībai vien vajadzēja atbildēt, ka ieceres īstenošanai tiks ņemts kredīts. Diemžēl tas nenotika. Gan deputāti, gan pagasta padomes priekšsēdētājs šo ideju neatbalstīja, sakot, ka neriskēs ņemt aizdevumu. Taču, domāju, rezultātā zaudētāji paliksim vien mēs paši. Kredīts zināmā mērā ir iespēja attīstīties, taču, to nedarot, paliksim tur, kur esam. Un man tiešām ir ļoti žēl, ka šo iespēju neizmantojām,” saka L. Ozoliņa un, atskatoties vēsturē, saka – jau 2002. gadā tika izstrādāts skolas sporta zāles projekts un piecus gadus pēc kārtas tika iesniegts Izglītības un zinātnes ministrijā apstiprināšanai. Taču tā arī tas netika apstiprināts.
“Vienā gadā jau 82 tūkstoši latu mums tika iedalīti, bet Jaunais laiks, nākot pie varas, tos atņēma. Šogad mums bija otra iespēja, bet arī tā ir aizgājusi secen,” saka direktore un skaidro, ka cīnījusies, lai skolai piešķirtie 70 tūkstoši arī pēc sporta zāles celtniecības neizdošanās paliktu mācību iestādes labiekārtošanai.
“Par šo naudu skolai ielikām jaunus logus. Visā ēkā pārvelk elektroinstalāciju, ielikām modernāko ugunsdrošības signalizāciju, kas izmaksāja apmēram piecus tūkstošus latu, kā arī skolas drošības signalizāciju. Pavasarī mainīsim arī radiatorus. Ja paliks nauda pāri, ieguldīsim to telpu kosmētiskajā remontā, kas pēc elektroinstalācijas pārvilkšanas skolai būs nepieciešama,” skaidro L. Ozoliņa.
Arī sporta skolotāja Ilona Žagare atzīst, ka sporta zāle skolēniem ir nepieciešama.
“Nav runa tikai par sporta zāli, bet piebūvi ar noliktavu, kurā glabāt sporta inventāru. Šobrīd mums nekā tāda nav. Varbūt mēs iegūstam ar to, ka skolēni sporta stundās iet laukā un tādēļ ir daudz norūdītāki. Taču mēs gluži nevaram lepoties ar to, ka, neskatoties uz laika apstākļiem, bērni sporto laukā. Tā ir nepieciešamība, ko piespiež mūsu nabadzība, jo mums nav telpas, kur slapjā laikā ar skolēniem palikt. Turklāt, ja pēdējā laikā tik bieži izskan viedoklis par to, ka skolēni dažādos mācību priekšmetos jānodrošina ar mācību grāmatām, kādēļ nevienam neienāk prātā, ka arī sportam nepieciešami mācību līdzekļi?” jautā I. Žagare.
Skolas direktore, nedaudz ironizējot, piebilst: “Varbūt pašiem jāņem rokās lāpstas un projektu nedēļas laikā jāiet rakt sporta zāles pamatus? Varbūt tad kāds mūs saklausīs?”
Komentāri