
Latviešiem no Miķeļiem līdz Mārtiņiem ir veļu laiks. Tad tumšās stundas aug augumā, vairāk laika pārdomām, apcerēm. Aizvien biežāk gribas iedegt sveci, lai dzīvā uguns dod spēku, uzmundrina.
Kad rudens lapu krāsas iekrāso tumšo laiku, Latvijas kapsētās nedēļu nogalēs deg svecītes. Tuvi un tāli radinieki satiekas tuvinieku atdusas vietās, novāc sabirušās lapas un aizdedz liesmiņas. No septembra līdz novembrim notiek svecīšu vakari.
“Svecītes rosina uz pārdomām, atmiņām,” saka luterāņu mācītājs Edijs Kalniņš. Viņš kalpo Raunas, Drustu un Dzērbenes draudzē, kopā ir septiņas kapsētas. “Svecīšu vakara vēsts ik gadu ir nemainīga – Jēzus Kristus ir devis cerību par augšāmcelšanos, mūžīgo dzīvību, pārliecību, ka ar nāvi nekas nebeidzas,” uzsver mācītājs un piebilst, ka tomēr katrā kapsētā svecīšu vakars ir citāds. “Tā ir latviešu tradīcija. Nesen lasīju Raunas draudzes pagājušā gadsimta 50., 60. gadu dokumentus. Mācītājs rakstījis ciema padomei lūgumu noturēt kapu svētkus un svecīšu vakaru. Tolaik tā bija viena no retajām iespējām ar Dieva vārdu uzrunāt cilvēkus. Ne katrreiz tas tika ļauts,” stāsta mācītājs.
Svecīšu vakaru tradīcijas katrā novadā ir atšķirīgas. Daudzviet tiek atzīmēta
Mūžības svētdiena jeb mirušo piemiņas diena. Vidzemē lielākoties
dievkalpojumi notiek baznīcās, bet Rīgā šajā dienā dievkalpojumi notiek arī kapsētās.
Kā ik gadu svecīšu vakarā kapsētas klusumā, kad krēslo, izskan mācītāja vārdi, viņa rosinājums pārdomām. Un tāpat kā citus gadus cilvēki tajos ieklausās, lai nesteidzīgi, vēl brīdi pabūtu Mūžības dārzā. Cilvēkiem ir vajadzīgs pārdomu brīdis, tad var salīdzināt savu dzīvi ar mūžību, tad pateikt paldies tiem, kuru vairs nav šaisaulē. Cilvēks, kas dzīvo mūžībai, ir brīvs.
“Svecīšu vakars ir īpašs. Rudens lapas, svecītes. Dieva vārds šajā noskaņā skan neikdienišķi,” “Druvai” atzina Drustu pagasta padomes priekšsēdētāja Maija Plūme. Šoruden pagasta kapsētā paveikti lieli darbi, lai atceres reizēs un ģimenēm skumjos brīžos būtu gan praktiski un ērti, gan sakopta un skaista vide. Svecīšu vakars daudziem ir pēdējā reize līdz pavasarim, kad tiek apciemoti piederīgie, kuri jau Aizsaules ceļos, sakoptas viņu atdusas vietas.
Komentāri