Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Tikt līdz baznīcas kliņķim

Jānis Gabrāns
Kaspars1 1

Tradicionālais skrējiensoļojums Rīga – Valmiera, kura dalībnieki startē pie Brīvības pieminekļa, bet finišē pie Sv.Sīmaņa baznīcas Valmierā, ir arī labdarības pasākums.

Šogad tika vākti līdzekļi, lai palīdzētu astoņgadīgajam Gusta­vam Mārcim Spilvam no Vecpie­balgas. Viņa kustības no dzimšanas ir ierobežotas.
“Rīga-Valmiera” dalībnieki un brīvprātīgie palīgi sadarbībā ar fondu “Ziedot.lv” vāca līdzekļus palīgierīces “TOBII” iegādei, ar kuras palīdzību atvieglotu puiša zinību apguves gaitas Raiskuma pamatskolas pirmajā klasē. Līdz startam, kas tika dots pusnaktī Rīgā pie Brīvības pieminekļa, kad kopā bija nodziedāta valsts himna, bija saziedoti 3105 eiro, taču skrējiena laikā ziedošana turpinājās.

Skrējienā uzvarēja Pēteris Grīviņš, kurš laboja 1992.gadā uzstādīto rekordu, finišējot pēc septiņām stundām 59 minūtēm un 2 sekundēm. Tieši astoņas stundas distancē pavadīja otrās vietas ieguvējs Kristaps Magone, kurš ir ar saknēm Cēsīs, bet tagad dzīvo Siguldā.

Savu pirmo distanci virs simts kilometriem veica Kaspars Lapsa, kurš bija vienīgais skrējējs no Cēsīm. Viņš finišēja pēc 11 stundām 55 minūtēm un 59 sekundēm, kas absolūtajā vērtējumā viņam deva 37.vietu, bet vīriešu konkurencē – 33. Kopumā pie Brīvības pieminekļa Rīgā uz starta stājās 141dalībnieks, no kuriem finišu – Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas durvju rokturi– sasniedza 117.

Jautāts, kāpēc izvēlējies skriet savu pirmo simtnieku, Kaspars stāsta, ka nu jau pēc garajām distancēm radusies atkarība, lai gan viņa kā skrējēja karjera nav nemaz tik gara. Pērn skrējienā “Cēsu Eco trail” veicis 80 km un gribējies vēl. Viņš smejot stāsta, ka pērn pēc finiša draugi no “Noskrien Cēsis” uzdāvinājuši konjaka pudeli ar uzrakstu: ”Atvērt, kad būs noskrieti 100!”

Atceroties distanci Rīga – Valmiera, Kaspars atzīst, ka veicies apbrīnojami labi: “Man rezultāta mērķa nebija, galvenais – tikt līdz baznīcas kliņķim. Cerēju nokļūt finišā līdz diviem dienā, bet tiku pirms pulksten 12! Pirmos 77 km noskrēju bez apstājas, tad nedaudz skriešanu miksēju ar iešanu, bet centos nepazaudēt tempu. No Rīgas līdz Valmierai noturēju vienādu tempu, esmu patīkami pārsteigts, ka tas izdevās. Īstais temps ļoti svarīgs, vilkties nevar, tas tikai par sliktu, bet piedzīties ne tik nedrīkst. Sākumā nācās sevi pat piebremzēt, jutos ļoti labi, bija sajūta, ka nu tik varētu skriet. Redzi priekšā citus skrējējus un domā- es taču varētu noķert, bet svarīgi šādam vilinājumiem neļauties. Tur mācība no pagājušā gada “Eco trail”. Proti, ka viss jau vēl priekšā, ir jātaupa spēki.”

Skrējējs neslēpj, ka ir pārsteigts par tik augstu vietu, kurā finišējis. Priecīgāks par viņa rezultātu, šķiet, gan esot bijis treneris Austris Āboliņš, kurš palīdzējis sagatavoties šim izaicinājumam un pelnījis vislielāko pateicību. Treneris visu nakti negulējis, sekojot skrējēja gaitām tiešsaistē.
“Par pareizu sagatavošanu laikam vislabāk liecina tas, ka pēc finiša jutos pārsteidzoši labi. Pērn pēc “Eco trail” kādas pārdesmit minūtes biju pilnīgi beigts, tagad kādu minūti pasēdēju un biju gatavs iet tālāk. Protams, tagad arī sagatavotības bāze ir krietni lielāka, un tas ir trenera nopelns.”

Kaspars stāsta, ka skriet pa taisnu ceļu ir nedaudz grūtāk, kā skriet pa mežu – nav kur piesiet skatienu, taču psiholoģiski bijis gatavs skrējienam. Tas palīdzējis arī izdzīvot pusotru stundu ilgušo lietus gāzi, kas naktī pārsteidza skrējējus.

“Pēc aptuveni 30. kilometra sāka sevi pieteikt dažādas vainas, kaut kur iesāpas, jūtu, ka uzberžas tulznas un tamlīdzīgi, bet tādas domas nedrīkst laist klāt, ir jā­skrien.

Laikam jau jābūt nedaudz pasistam, lai skrietu 107 kilometrus, bet finišā tās ir baigās emocijas, tur ir tas laimes hormons, pēc tā jau skrien atkal un atkal. Cits dejo, kāds glezno, citi – skrien garos gabalus.

Pērn pēc 80 km finiša nodomāju, ka tā man bija pirmā un vienīgā garā distance, bet, lūk, atkal skrēju. Šoreiz tādas domas bija kaut kur pie Kocēniem, kad nodomāju, ka gaidāmo “Eco trail” noteikti izlaidīšu. Tagad gan zinu, ka skriešu! Tas prasīja pamatīgu spēku patēriņu, bet jau nākamajā dienā bija tāds spars un emocijas! Ja nogulētu mājās pie televizora, iespējams, būtu vairāk noguris,” stāsta Kaspars.

Skrējiens labdarībai. Uzvarētājs Pēteris Grīviņš kopā ar astoņgadīgo Gustavu Mārci Spilvu un viņa mammu no Vecpiebalgas. Labda­rības skrējiensoļojuma “Rīga-Valmiera” dalībnieki un brīvprātīgie palīgi sadarbībā ar fondu “Zie­dot.lv” vāca līdzekļus palīgierīces “TOBII” iegādei, ar kuras palīdzību atvieglotu Gustavam zinību apguves procesu Raiskuma pamatskola pirmajā klasē.

FOTO: no albuma

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

CPSS pārliecinoši uzvar sezonas kopvērtējumā

09:28, 11. Sep, 2025

Latvijas čempionāta rollerslēpošanā noslēdzošajā, piektajā, posmā Cēsu pilsētas Sporta skolas (CPSS) sportistiem bija svarīgs uzdevums […]

Dambretistēm arī Baltijas godalgas

08:06, 9. Sep, 2025

Bieži esam rakstījuši par Dambretes attīstītības biedrības (DAB) Cēsu jauno spēlētāju panākumiem dažāda līmeņa sacensībās. […]

"Sinhro-C" tūre badmintonā

08:00, 4. Sep, 2025

Cēsu novada 8.kārta badmintona meistarsacīkstēs dāmu grupā pārliecinoši spēlēja pašmāju sportiste Madara Puķīte (LBF reitingā […]

“Lekrings” gatavojas jaunajai sezonai

08:09, 3. Sep, 2025

Nepilnas divas nedēļas atlikušas līdz jaunās florbola sezonas sākumam. Latvijas čempionātu, kā ierasts, atklās virslīgas […]

Alfrēda Kraukļa kauss ceļo uz Cēsīm

08:38, 1. Sep, 2025

Vasaras izskaņā atsākas sporta spēļu aktivitātes, tiek aizvadīti tradicionālie turnīri. Šoreiz par Cēsu pilsētas Sporta […]

Latvija un Cēsis uz prestižās UTMB kartes

08:58, 29. Aug, 2025

Nākamā gada Cēsu sporta svētku ietvaros risināsies kāds Latvijas taku skriešanas vēsturē vēl nebijis notikums, […]

Tautas balss

Sludinājumi