
Jauniešiem ir viedoklis par to, kādu Latvijas valsti viņi vēlētos redzēt, kad būs pilngadīgi un aktīvi varēs iesaistīties sabiedriskajos procesos. Par to var pārliecināties, iepazīstoties ar jauniešu rakstīto „Latvijas institūta” rīkotajam eseju konkursam „Latvija. Nākamie 90″. „Druva” turpina iepazīstināt ar konkursa dalībnieku viedokļiem un iecerēm, šoreiz DA Cēsu Valsts ģimnāzijas 10. klases skolnieces Kristiānas Briedes pārdomas.
Kristiāna Briede: – Man Latvija nav un nekad nebūs punktiņš uz kartes, bet gan dzimtene ar tradīcijām un radošiem cilvēkiem. Interesējos par mākslu un uzskatu, ka ne tikai J.Rozentāla, V.Purvīša, V.Tones, R.Sutas laikos, bet arī šodien Latvijas mākslinieki rada oriģinālus darbus, piemēram, Maija Tabaka, Aija Zariņa, Miervaldis Polis, Līga Purmale u.c.
Lepojos ar to, ka māksliniece Katrīna Neiburga, Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis ir pamanīti un augstu novērtēti Eiropā, ka Ingas Ābeles lugas tiek iestudētas ne tikai Latvijas teātros.
Diemžēl neesmu pārliecināta, ka Latvijas iedzīvotāji pietiekami pazīst savas valsts mūsdienu mākslinieku darbus. Latvijā jādomā par kultūru ne tikai galvaspilsētā, bet arī ārpus tās. Labs piemērs, kā parādīt moderno mākslu ārpus Rīgas, ir Cēsu Mākslas festivāls. Iespaidīgas mūsdienīgas izrādes var noskatīties Valmieras teātrī, taču ne visiem ir tik daudz naudas, lai tur nokļūtu. Arī grāmatas par mākslu ir ļoti dārgas.
Varbūt turpmāk varētu regulāri veidot laikmetīgās mākslas ceļojošās izstādes, viesizrādes, TV raidījumus, kuros Latvijas iedzīvotājiem, īpaši jauniešiem, būtu iespēja biežāk ieraudzīt īstu mākslu, nevis tukšas runas, muļķīgus šovus, stulbus jokus un laimes spēles.
Manuprāt, Latvijā cilvēki paši savām acīm dzīvi vēro pārāk maz, redzēto nepārdomā, neanalizē, vienkārši „pārtiek” no „Panorāmas” un tāpēc nepamana svarīgas sakarības, nepieņem pareizus lēmumus. Bieži nemākam jēdzīgi atpūsties, veselīgi dusmoties, pasmieties par sevi un brīnīties. To noteikti var un vajag veicināt ar mākslas palīdzību.
Man ļoti gribētos mākslas darbus skatīties plašās, saules gaismas pielietās izstāžu zālēs, kur pārņem arī telpas radīts saviļņojums. Taču talantīgi autori spēj uzrunāt arī pamestas fabrikas mūros vai brīvā dabā.
Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka gandrīz katram latvietim ir mākslinieka gēns, tāpēc dzejnieku, mākslinieku mums esot vesels bars. Šim gēnam nedrīkst ļaut atmirt . Arī tad ne, kad ir maz naudas, jo mākslas valodā ir iespējams uzrunāt un saviļņot arī cietsirdīgos, kurlos, neticīgos un egoistus. Es vēl mācos šo valodu, un man būs, ko teikt. Domāju, ka pēc desmit gadiem varēšu aicināt uz sarunu.
Komentāri