“Cēsniece Aina Karele ir divu stāstu krājumu autore, par grāmatu „Klusā daba ar sievieti pagalmā” 1996. gadā apbalvota ar E.Veidenbauma literāro prēmiju. Rakstnieces pārdomu pilnās, dzimtenes mīlestības un patiesa latviskuma cauraustās esejas daudz publicētas periodiskajos preses izdevumos. A. Karele raksta arī dzejoļus,” tā dažos teikumos teikts par daudziem pazīstamo bibliotekāri, režisori un rakstnieci, rosinot lasīt viņas jaunāko, trešo grāmatu “Dārzs ar ugunsputnu”.
– Rudenī pierasts jautāt par noskaņojumu.
– Neļaujos noskaņojumiem. Es vienmēr domāju uz priekšu. Augustā nosvinēju 70. jubileju. Man nešķiet, ka tik daudz. Esmu iekapsulējusies tā ap 50, neticas, ka vairāk. Vai nu tas infantilisms, vai kas cits. Varbūt tāpēc, ka gadā, kad man palika piecdesmit, dzīve izdarīja pagriezienu. Dēls apprecējās,
vīramāte smagi saslima.
Līdz ar viņas aiziešanu daudz kas ikdienā mainījās. Liepā ir vīra vectēva māja, sākām dzīvot pa divām daļām. Man ļoti patīk pa zemi rušināties, bet vairs netieku visur, kur gribu. Ja piektdienā aizbraucu uz laukiem,
sestdienā uz Cēsīm neatskrienu, bet tad ir visi kultūras pasākumi.
Manī ir tas zemnieka gēns. Pavasarī, kad zeme nāk vaļā, vajag pie tās, saulē sasilušās, pielikt rokas. Zeme ir dzīva. Jūtos kā tāda zāle, pa ziemu nomīta, pavasarī atgūst spēku un pieceļas. Viss sākas no gala.
Vecumā dienas ir īsākas. To saka visi. Dzīvoju, it kā man mūžība priekšā, kaut tā jau krietni sarāvusies. Paskatos uz citiem, kam mani gadi. Ir tādi, kas no dzīves vairs neko negaida. Es joprojām gaidu.
Uz dzīvi un dzīvošanu skatos ar interesi, arī nāves nebaidos. Cik ilgi katram lemts.
– Laiks, kad diena pa minūtei kļūst īsāka, šķiet garāks. Kā piepildāt šo laiku?
– Man vienmēr pietrūkst laika. Daudzi saka – garlaicīgi, vientuļi. Tādas sajūtas nepazīstu. Man visinteresantāk ir tad, kad varu pabūt viena. Varu kaut ko palasīt, padomāt.
Vēl ne, bet novembrī ir brīdis, kad lapas pārvēršas dubļos. Tas ir nomācoši, tad negribas neko darīt. Laukos no rītiem un arī vakaros lēni lieliem vāliem veļas migla. Tad ir sajūta, ka aizgājušie mūži ir tepat. Pilsētā to nevar redzēt. Tikai laukos.
Lauku mājas pagalmā ir milzīgs ozols. Sīļi lido pēc zīlēm, ķērc kā nelabie, tā, ka suņi sāk riet un kaķi bēg prom. Svētdienas rītā ar vīru dzērām kafiju, skatos – ozolā sēž balta ūbele. No meža atnākusi. Balta. Tikai astes galiņā melna svītriņa. Atlidojusi līdzi sīļiem. Tad rodas
pārdomas. Kāpēc? Ko putni grib redzēt, pateikt?
Tā ir mūsu bagātība – gadalaiki. Katrs nāk ar citiem darbiem, domām. Cik būtu garlaicīgi, ja tā nebūtu. Var jau to Latviju nolikt, nomētāt ar dubļiem. Bet negribas. Sāpīgi. Man ļoti sāpēja Vijas Artmanes aiziešana. Vēl nebija aizvadīta, kad jau lēja dubļus. Nesaprotu. Tāpēc arī mums iet tik slikti, ka cilvēkus pārņēmusi skaudība un mantkārība,
un tā ir pārāk stipra. Kas var būt pret Viju Artmani? Skaudība. Arī Raimondu Paulu lamājam.
Varbūt labi, ka Latvijai dzimšanas diena tumšajā laikā. Var nesteidzīgi padomāt.
– Vai mēs par daudz nedomājam? Vajag taču priecāties?
– Arī. Tagad saka, ka dzīve Latvijā grūta, ka te ir elle. Man elle bija pēckara gadi. Es biju maza, vēl daudz ko nesapratu, bet mammai vai tām sievām, kuru vīrus paņēma, kurām bija jāgādā par bērniem, jāiet kolhoza darbā… Vai mūs kāds žēloja? Mammas pieteica, lai klusē. Tagad saka – esam nabagi. Neesam. Neesam. Kad atceros bērnību… Bet neviens neteica, ka tā ir nabadzība. Pārsvarā bijām nabagi. Izvēles iespējas ir dažādas.
– Kāpēc jūs rakstāt?
– Nevaru pateikt. Sāku rakstīt, kad bija sakrājies zināms dzīves pieredzes materiāls. Ārkārtīgi liela nozīme bija manai diezgan baisajai bērnībai, ko atnesa komunisti. Es neturu rūgtumu, bet tas, kas notika…
Raunēnieši nekad nav stāvējuši malā. 1944.gadā paņēma tēvu, kārtīgu latviešu zemnieku, aizsargu. Ar savām “Lejas Rimšām” visus rēķinus esmu
noslēgusi. It kā dabūju atpakaļ. Bet es taču nevarēju tur neko izdarīt, vajadzēja tūkstošus, lai pussabrukušo māju un stalli atjaunotu. Par simts latiem pārdevu rīdziniekam, kurš gribēja nodarboties ar lauksaimniecību.
Protams, izputēja un par simts latiem pārdeva tālāk.
Zemapziņā no šīs vietas vaļā netieku. Sapņos esmu tikai “Lejas Rimšās”.
– Kā vārdos ielikt pārdzīvojumus?
– Stāstā “Māra” esmu pieskārusies tai baisajai 1949.gada naktij. Tur diezgan tuvu aprakstīts, kas notika. Bez emocijām arī tagad šai tēmai nevaru pieskarties. Neviens līdz šim nav rakstījis par pirmajiem kolhoza gadiem. Šī tēma vēl guļ. Varbūt liktenis atvēlēs un varēšu par to uzrakstīt ar vēsu prātu, pagaidām nevaru.
Kas spiež rakstīt? Lai savas domas liktu uz papīra, jābūt vārdu krājumam un katru dienu tas jāpapildina, jāklausās, kā cilvēki runā. Ja nav vārdu krājuma, tad ir kā Ķencim – iekšā ir, bet ārā nenāk. Par rakstnieci esmu mācījusies divos semināros. Tad Zigmunds Skujiņš ieteica, ja dzirdi kādu interesantu vārdu – pieraksti. Es tā arī daru. Reizēm noder. Arī lasot, ja kas ļoti patīk, pierakstu, noder domas raisīšanai.
Es nerakstu viegli. Visādi izvairos – varbūt nevajag. Un neviens man neliek to darīt. Kādreiz Andrejs Dripe teica, ka no rītiem ar prieku sēžoties rakstīt. Es klusēju, man tāda prieka nav. Es drīzāk kā Miervaldis Birze, ilgi knibinos.
Vieglāk ir nerakstīt. Man vajadzēja dzīves posmu no sevis norakstīt.
To izdarīju. Tagad lasu un brīnos, vai to esmu rakstījusi. Ja rakstu vēlu vakarā, nevaru gulēt, smadzenes meklē īstos vārdus. Cik kuram ātri domas strādā. Tas nav domu ātrums, tas ir kas cits. Flobērs teicis, ka būt rakstniekam, tā ir suņa dzīve.
– Ko pati vislabprātāk lasāt? – Daudz ko. Nupat izlasīju Osvalda Mauriņa “Makšķernieka piedzīvojumus”. Ļoti priecājos, no ikdienas atslēdzos.
– Latviešu literatūra pēdējā desmitgadē krietni mainījusies. – Godīgi jāsaka, kādreiz bija labāka. Šodien iznāk ļoti daudz darbu, kuriem nevajadzētu iznākt. Es nezinu, tas labi vai slikti, bet latviešu literatūra ir ļoti piesārņota. Šad tad palasu romānus, bieži netieku līdz galam, nespēju lasīt tos jēlos vārdus, nevaru tos pieņemt. Lai atvaino rakstītāji, nevaru. Manā bērnībā pat prasti lauku veči, guļot zem galda, tā nerunāja, kā šodien dara daļa to, kuri pretendē uz rakstnieka vai dzejnieka godu. Varu tikai pabrīnīties. Un arī sievietes. Ko viņi ar to grib panākt? Savu krutumu, gara brīvību, inteliģenci
parādīt? Ko? Protams, daudzi par šo tēmu nerunā, sevišķi vecākā paaudze, jo viņi taču nekā nesaprot.
– Dzejnieku pulks latviešiem arī iet mazumā.
– Kuri šodien rakstītie dzejoļi izdzīvos laika pārbaudi? Dažs jālasa desmitreiz, varbūt sapratīsi. Citreiz jālasa no abiem galiem un vienalga nesapratīsi. Tā samurgot es arī varētu, tikai domāšana citādāk jāpagriež. Bet tur nebūs emociju. Tā būs prāta krustvārdu mīkla. Tāpat kā romāni, kuri ir vienreizējai lietošanai. Protams, labi, ka cilvēki cenšas rak-
stīt, ievij kaut ko autobiogrāfisku. Bet kāpēc teju katrs sižets ieiet kriminālā gultnē, bez slepkavošanas nekas nenotiek. Cilvēku attiecības tiek parādītas tikai caur varmācību.
– Kā latviešiem ar humoru? Pati arī esat roku izmēģinājusi?
– Tā ir asiņaina sfēra. Ja paskatās televīzijā, nezinu, kurā raidījumā var pasmieties. Krievu raidījumiem cita kvalitāte. Krievi nav pazaudējuši prasmi pasmieties par sevi. Mēs gan. Esmu mēģinājusi kaut ko jautrāku uzrakstīt. Tas pūrs nav bagāts. Es nekad dzīvi neesmu ņēmusi pārāk nopietni. Ir tāds teiciens – neņemiet dzīvi nopietni, tik un tā dzīvi no tās neizkļūsiet. Kāda jēga savilkt nopietnu seju, labāk jau tad ar smaidu. – Cēsu Tautas teātris šoruden sagādāja pārsteigumu – režisore Rasma Bērziņa iestudēja jūsu darbu izrādi. Tajā spēlēja arī mazmeita Kristīne. – Dēls bija atbraucis no Dānijas un teica: “Vai tas neattiecas uz tevi, Krista runā tavu tekstu.” Tas bija noslēpums un pārsteigums. Bija dīvaini klausīties pašas rakstīto. Tie vārdi ir aizmirsti. Tas ir pārdzīvotais laiks. Kad izrādē parādījās Krista … Jā, tā biju es. Tas atrāva atpakaļ. Laikam jau reizēm vajag atgriezties bērnības atmiņās. – Pati daudzus gadus esat MRU dramatiskā kolektīva režisore. Kas saista teātrī?
– Varbūt teātris bija tas, kas pamudināja rakstīt. Teātra spēlēšana arī ir izziņas process. Kad stāvi zālē un skaties uz tiem, kuri ir uz skatuves… Teātris man daudz ko devis un arī balinājis matus un nervus ēdis, bet es nenožēloju tos gadus. Mani vienmēr iepriecinājis, kā cilvēks, kurš patiesi grib spēlēt, pārvēršas. No nevarīga recekļa pārvēršas cilvēkā, kurš prot izteikt savas domas. Literārie teksti dod tam pamatu. Viņš kļūst drošāks, atraisītāks un, gribas teikt, arī labāks.
Visu mūžu esmu bibliotēkā nostrādājusi. No amerikāņu sludinātā dzīvesveida nekā. Pa pieciem, sešiem gadiem esot jāmaina dzīves kvalitāte, darbs. Esmu pilnīgs un galīgs stagnāts. – Kad varētu gaidīt nākamo grāmatu? –
Dzejoļi sakrāmēti kaudzē, vajadzētu izdot. Bet man vajag kādu, kurš pasaka, vai tiem ir literārā vērtība. Ja ne, nav vērts. Bet dzīve visu noliks vietā.
Katra diena ir interesanta, tā nelīdzinās iepriekšējai.
Komentāri