
„Dravnieku” mājas saimnieks Jānis Kalniņš saka: „Par dzīvi nesūdzos!” Viņam valsts maksājot pensiju, arī pašam veselība gana laba, lai varētu sevi apgādāt.
„Rudens darbi apdarīti. Tagad tāpat vien ķimerējos pa lauku. Mums ir piemājas saimniecība. Turam gotiņu un jūtamies kā pēdējie mohikāņi, jo tuvākā apkārtnē nevienam lopiņu vairs nav. Jocīga dzīve laukos kļuvusi. Kādreiz katram bija sava piemājas saimniecība, tagad retumis,” spriež Jānis un atzīst, ka dzīve kļuvusi manāmi dārgāka. Nu, piemēram, veikalā vairs nevar atļauties nopirkt biezpienmaizi.
„Ja pašam ir sava gotiņa, ir piens, krējums, sviests un biezpiens. Ēdu, cik uziet. Tāpat jau tādam saimniekam kā man pienu nav kur likt. Nevienam to vairs nevajag,” saka Jānis un atzīst, ka neko daudz par dzīvi pagastā nezina.
„Reizi gadā uz pagastmāju aizeju nomaksāt zemes nodokļus, un tā ir visa mana darīšana ar pagastu. Dzīvoju sētā un saimniekoju. Bērni, mazbērni palīdz, un ar visu tiekam galā. Patiesībā jāsaka, nemaz to pensiju nevajadzētu, ja tik ļautu strādāt. Bet viss jau laukos izputināts. Mazie zemnieki iznīdēti. Lej kaut pienu zemē, jo nevienam par to vairs ne daļas. Vajadzēja taisīt analīzi analīzes galā, lai pienu varētu pārdot pienotavai. Un kāda šobrīd ir piena cena, kāda degvielas? Par to runāt nemaz negribas,” spriež Jānis, daloties pārdomās par kolhoza laikiem: „Toreiz darbs bija visiem. Tagad grūti. Jaunajiem ir visgrūtāk. Ir cītīgi jāizprāto, kādu amatu mācīties, lai pēc tam būtu kam derīgs. Arī darba mīlestība jaunajai paaudzei zudusi. Kurš tad vairs laukos saimnieko no sirds?”
Komentāri