Piektdiena, 3. oktobris
Vārda dienas: Ilma, Skaidris

Latvijas reindžers dabas sardzē

Druva

Rudens ir laiks, kad vides sargiem darba pilnas rokas, jo laši un taimiņi pie upes vilina tos, kuri par spīti aizliegumiem cenšas tikt pie kārotā loma. Tā kā liela daļa no lašupēm atrodas Gaujas Nacionālā parka (GNP) teritorijā, sargāšanā aktīvi iesaistās arī parka inspektori. Tāpēc uz sarunu aicināju GNP kontroles daļas vadītāju, valsts vides inspektoru Jāni Bušu.

– Kas lika izvēlēties ar mežu un dabu saistītu profesiju?

– Man mežā vienmēr paticis. Ļoti agri sāku iet tēvam līdzi uz medībām, šķiet, jau no septiņiem gadiem. Padsmitnieka vecumā saslimu ar to, un katru nedēļas nogali biju medībās. Tas deva stimulu labi mācīties, lai tiktu līdzi tēvam. Man patika būt dabā, tas palīdzēja izvēlēties šo profesiju. Pabeidzu Straupes deviņgadīgo skolu, dabas mācības skolotāja ieteica izvēlēties Ogres meža tehnikumu. Pēc tā beigšanas sāku strādāt par mežsargu, un tā joprojām esmu saistīts ar dabu.

– Kādas jomas ir GNP vides inspektoru pārraudzībā? Ne jau tikai lašupju sargāšana.

– Mūsu darbības lauks ir visplašākais – medības, zveja, tūrisma kontrole, būvniecības uzraudzība, un vēl un vēl. Tas mūsu darbu padara sarežģītu, jo visu aptvert grūti. Apzināmies, ka visus vainīgos nekad nenoķersim, lai arī inspektoru rindas būtu krietni plašākas.

Jāatzīst, ka valstī šobrīd nav konkrētas vīzijas par vides inspektoru pienākumiem. Kāds ir viņu uzdevums – sodīt vai palīdzēt? Svešvārdā mūsu amats saucas reindžeri, tādi darbojas aizsargājamās teritorijās citās valstīs. Pasaulē reindžers ir nevis tas, kurš soda, bet tas, kurš māca tūristiem uzvesties dabā, izprast tajā notiekošos procesus, kurš darbojas arī kā gids. Viņš ir šo teritoriju apmeklētāju palīgs, vienlaicīgi, protams, uzrauga arī situāciju. Manuprāt, Nacionālā parka teritorijā uz šādu risinājumu vajadzētu iet, bet pagaidām vides inspektoram diemžēl vairāk ir stingrā uzrauga statuss.

– Vai laivotāji, atpūtnieki nenodara postu dabai?

– Cilvēki ir dažādi. Lielākā daļa – pozitīvi noskaņoti, kuri rūpējas par dabu, apkārtnes tīrību. Atpūtnieki sāk saprast, ka atkritumus nedrīkst atstāt zemē, ka tie jāņem līdzi. Ir pat brīvprātīgie, kuri pēc savas iniciatīvas rīko sakopšanas talkas. Pavasarī bijām patīkami pārsteigti, ieraugot, ka cilvēki brauc pa Gauju ar laivām, kurās lieli atkritumu maisi. Izrādās, domubiedru grupa nolēmusi maija siltajās brīvdienās izbraukt ar laivām pa upi, apvienojot to ar atkritumu vākšanu. Apsveicama rīcība.

Protams, ir arī tādi, kuri brauc, lai kaut ko salauztu, saplēstu, piedrazotu, taču domāju, ka situācija uzlabojas. Labs piemērs ir atpūtas vietas Cēsīs pie Gaujas tilta. Tur ilgus gadus bija bardaks, tika lauzti galdi, soli, apkārtne piecūkota. Šogad redzu, ka situācija mainījusies. Cilvēki sāk saprast, ka labāk atpūsties tīrā un sakoptā vietā.

– Vides inspektora darba neatņemama sastāvdaļa ir cīņa ar malu zvejniekiem un malu medniekiem, bet tur taču nepieciešamas iemaņas.

– Šo amatu nekur nemāca, esmu mācījies no Māra Mitrevica, bet galvenais – svarīga paša pieredze. Nepieciešams saprast norises dabā, pārzināt cilvēku funktieri un uzvedību. Jāņem vērā arī sezonas raksturs. Tagad visa uzmanība jāvērš lašveidīgo zivju aizsardzībai, ziemā darbojas malu mednieki, vasarā jāuzmana laivotāji, atpūtnieki, pavasarī jāsargā līdaku nārsts. Jājūt pēc laika apstākļiem, kas konkrētajā dienā var notikt. Puteņaina ziemas diena ir kā radīta malu mednieku aktivitātēm. Tad var zvēram pieiet tuvu klāt, putenis aizpūš visas pēdas, ideāli darba apstākļi. Tad jāaiziet uz vietām, kur viņi varētu uzdarboties, vai par kurām saņemti signāli, ka manīta aizdomīga rīcība.

Inspektoram jāiejūtas malu mednieka ādā, jāsaprot viņa domu gājiens, un tikai tad var precīzi izdomāt rīcību, lai vainīgo aizturētu. Ir atziņa, ja malumedniekam vai maluzvejniekam liekas, ka viss ir kluss, mierīgs un viņš var rīkoties, pastāv vislielākā varbūtība, ka viņš jau paņemts uz grauda. Vienkārši viņš to nemana. Tā daudzi arī iekrīt.

– Kas liek vīriem tumsas aizsegā doties uz upi vai mežu, lai tiktu pie nelikumīga loma vai medījuma? Iespēja sagādāt sev pārtiku?

– Nē, pārsvarā tie ir cilvēki, kuri var nopelnīt iztikai. Viņiem vajadzīgs adrenalīna mirklis, ko dod nelikumīgā darbība. Arī legālais makšķernieks, ja pieķeras liela zivs, nedomā, ko no tās pagatavos, bet izbauda šo mirkli, kad cīnās ar zivi. Galvenais ir process, tas attiecas arī uz maliniekiem. Viņiem trīc rokas, ja nav aizgājuši uz lašiem. Bet vajadzētu padomāt, cik šis loms maksās. Manuprāt, lielie sodi tomēr likuši padomāt, iet uz upi vai labāk paskatīties televizorā, kā vīri makšķerē lielo zivi tālās jūrās.

– Vainīgo aizturēšana ir gadījuma un veiksmes nopelns, vai rūpīgi plānota darba rezultāts?

– Visu izšķir rūpīga sagatavošanās. Tikai neliela daļa tiek aizturēta, uzskrienot vainīgajam nejauši virsū. Pārsvarā nepieciešams domu gājiens uz priekšu, paredzot, kad un kas varētu notikt. Kad zināma vieta, nepieciešamie laika apstākļi, lai kaut kas notiktu, vai bijis signāls par manītām nelikumībām. Ja tas viss ir, bet vainīgais izsprūk, atliek vainot pašiem sevi, ka neesam precīzi nostrādājuši. Protams, riski ir visādi, un kopā ņemot, tas ir viens liels piedzīvojums.

– Vai nācies pielietot spēku un ieroci aizturēšanas brīžos?

– Bijis visādi. Virsū, protams, nav nācies šaut, bet gaisā brīdinājuma šāvieni ir raidīti. Svarīgi izmantot šoka momentu, kad cilvēks ir pārsteigts no inspektoru negaidītās ierašanās. Kaut vai izšaujot raķeti, kas ļauj izgaismot norises vietu, lai varētu ātri rīkoties. Tikai pēkšņa rīcība ļauj notvert vainīgo ar visiem lietiskajiem pierādījumiem. Ja viņš

laikus pamanīs kaut ko aizdomīgu, paslēps vai nometīs rīkus, iespējamo lomu, un viss mūsu darbs būs veltīgs.

– Malu mednieks varbūt nemetīs ieroci prom?

– Bet viņš varbūt vispirms izšaus uz tevi, tikai tad nometīs un aizbēgs. Pastāv arī tāda iespēja, neviens jau to nevar paredzēt.

– Vai tā gadījies?

– Paldies Dievam, nē. Bet var būt visādi. Tas atkarīgs arī no tā, cik skaidrā prātā konkrētajā brīdī ir likumpārkāpējs, jo alkohola reibumā var būt visādi. Viņš pēc tam pateiks, ka licies – uzbrūk laupītāji, tāpēc nācies aizstāvēties.

– Svarīgākais ir aizturēt ar lietiskajiem pierādījumiem.

– Jā, bet tieši vainas pierādīšana ir viens no sarežģītākajiem posmiem. Bijuši visādi gadījumi, ne tikai ar malu zvejniekiem un malu medniekiem. Inspektors atrada mežā atkritumu maisu, kurā čeki, vēstules, adreses, pat vizītkartes, kas ļāva precīzi konstatēt, kam tas pieder. Tika sastādīts protokols par šo pārkāpumu, bet rezultātā sanāca, ka inspektors bija spiests atvainoties šim cilvēkam. Viņš pastāvēja uz to, ka šie atkritumi nozagti un aizvesti uz mežu, lai viņu diskreditētu. Protokols tika pārsūdzēts Vides pārraudzības dienestā, un tas uzrakstīja slēdzienu, ka inspektori rīkojušies neprofesionāli. Tas man liekas kaut kā greizi. Vai tad mums nemitīgi jāsēž mežā slēpņos, lai vainīgo pieķertu pie rokas. Manuprāt, ja radi atkritumus, jābūt arī atbildībai par to, lai tie nonāktu pareizā vietā.

– Mežsarga profesija, šķiet, būtu mierīgāka.

– Noteikti. Tagadējā darbā cieš ģimene, jo reidi notiek brīvdienās, vakaros, naktīs. Beidzas normālais darba laiks, jādodas mežā ķert sliktos. Varu par to dabūt brīvu kādu nedēļas dienu, bet ko viens mājās darīšu? Zeķes adīšu? Bērni skolā, sieva darbā. Man ģimeni gribas satikt brīvdienās, vakaros.

– Bet kaut kas tomēr notur šajā darbā?

– Kaut kas tur ir, laikam jau esmu fanātiķis, kam rūp dabas aizsardzība. Vides inspektoru amatā jau vispār galvenokārt strādā tikai fanātiķi.

– Brīvā laikā hobijs joprojām ir medības. Vai nevalda uzskats, ka te kaut kas neiet kopā, inspektors it kā sargā dabu, bet mednieks tai nodara pāri?

– Varbūt sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka mednieks tāds zvēru slepkava vien ir, bet tā jau nav. Ja paskatāmies vēsturē, medības taču izsenis bijušas cilvēku ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Šodien tās vairs nav ģimenes iztikas avots, galvenais ir domubiedru kopā būšana, svarīgs pats medību process. Medībās taču ir arī tradīcijas, šobrīd daudzas jau zudušas, par tām varam lasīt tikai grāmatās. Tāpēc mednieku klubu uzdevums ir šīs tradīcijas noturēt, kā tas notiek Vācijā.

Runājot par medību plusiem un mīnusiem, varam salīdzināt gaļu, kas nopērkama veikalā, un medībās iegūto. Atšķirīgs jau pats ieguves process. Mežā darbojas princips, kurš kuru pārspēs viltībā. Mednieks zvēru vai otrādi. Mežā dzīvniekam ir iespēja aizmukt, pastāv iespēja, ka mednieks aizšaus garām, katrā ziņā izdzīvošanas iespējas meža zvēriem ir krietni lielākas nekā tiem, kuri nonāk kautuvēs. Un mednieks novērtē savu medījumu, viņš nešauj katru, kas pagadās pa šāvienam. Pie tam ir taču limiti, cik drīkst nomedīt.

Medības nav izklaide, kā daudziem varbūt liekas, bet smags un grūts darbs. Lai tās būtu veiksmīgas, daudz jāpiestrādā. Jāizpēta, cik un kādi dzīvnieki ir, kur tie varētu iet, viss jāizplāno. Jāpazīst daba, jābūt pieredzei, un tad tas summējas veiksmīgās medībās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi