
“Mīļa, mīļa mana Pīka. Nu, visu savu restorānu izēdi? Jā, laba, laba mana Pīka,” tie bija pirmie vārdi, ko savai desmit gadus vecajai mīlulei veltīja cēsnieks Valdis Bariss, kad, abus apciemojot, bijām ērti iekārtojušies Valda šaurajā istabiņā un sākām vērot, cik labi saprotas suns un cilvēks.
“Ja man viņas nebūtu bijis, kad sieva nomira un bez kājas paliku ratiņos, biju te mājā pavisam viens, būtu ticis trakajos. Sunītis manī klausījās. Un joprojām ar Pīku sarunājos tāpat kā ar jums. Visu izstāstu. Viņa skatās, klausās, domāju, ka saprot katru vārdu,” stāstīja Valdis un skatījās, kā Pīka aiz prieka un reizē skaudības, ka
divkājainie atnācēji varētu iztukšot viņas bļodiņas, fiksi apēda dažus pankūkas gabaliņus, grauza sauso barību un uzdzēra ūdeni.
“Nu, re, kā dzer arī ūdeni, bet citādi grib pienu. Viņa man ir piena pumpītis. Ik pa pāris stundām ieleju pa pilītei. Un tagad, kad visu būs apēdusi, ies uz gultu,” stāsta Valdis un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš pārzina visus sunenes ieradumus. Nepaiet ne minūte, mazā ielec saimnieka gultā un valstās. Nospriežam, ka tā nevis izrādīšanās, bet labsajūta.
Valdis, kurš visu mūžu krietni strādājis – Cēsu alus brūzī, mūrējis krāsnis un metinājis pašas sarežģītākās lietas, pirms diviem gadiem iesēdies invalīdu ratos. Valdis slimo ar cukura diabētu, tas vēlu atklāts, bet tajā smagajā vasarā viņš darbā sagrūdis potīti. Kāja pasāpējusi, nav labi dzijusi. Ārsti ieteikuši pasmērēt un solījuši, ka viss pāries. Brūce nav labi dzijusi, bet Valdis turpinājis ikdienas darba gaitas un atpūties, pie ezera makšķerējot. Un kā jau vīrieša cilvēks, kāju katru rītu un vakaru nav nopētījis, līdz beidzot tā bijusi sarkani zila un kā bluķis. Bija jau notikusi asins saindēšanās, un ķirurgi, sanākot pie Valda slimnīcas gultas, teikuši: “Nu, nevaram mēs kāju saglābt!”, tad Valdis atsacījis: “Amputējiet!” Pēc dažām stundām šķitis, ka dzīves rats griežas citā virzienā. Valdis, stāstot par nelaimi, sevi nemaz nežēlo. Viņš laikam ir neglābjams optimists. Sarunas laikā viņa balss aizlūzt divas reizes, acis ir pilnas asarām.
“Divus mēnešus es sabiju slimnīcā. Pīka dzīvoja pie kaimiņiem. Man viņi ir paši labākie, jo palīdz ikdienā – ienes malku, atnes ēdamo no veikala un palīdz ar citām lietām tikt galā. Pīka tukšajā istabā neesot pat ienākusi un skumusi, bet dienā, kad bērni brauca man uz slimnīcu pakaļ, draudzenīte esot bijusi kā uzvilkta. Viņa taču zināja, kas notiks! Kad dēls mani izcēla no mašīnas un gāju uz istabu, Pīka nevis lēkāja no prieka, bet visā balsī kliedza,” Valdis runāja un raudāja: ”Un kopš tā brīža man pielipa kā dadzītis, viņa no manis neatkāpjas ne soli. Viņa man ir tik ļoti uzticīga, pati labākā uz Zemes. Es baidos tikai, ka nenomirstu. Kas viņu paņems – kaimiņi, bērni? Man ir labi bērni, bet viņiem jau sava dzīve, pašu bērni, mājas un dzīvnieki. Kas notiks ar Pīku?” skumji nosaka Valdis, un šīs pārdomas jau nav nepamatotas, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tam šī tandēma spēlētājam, kurš šaisaulē paliks pēdējais, būs ļoti smagi.
Vēl it kā ne no šā, ne tā Valdis uzprasa: “Vai tos, kas kucēnus tik nežēlīgi noslīcināja, arī notiesāja?” Es apmulstu. Izrādās, Valdis “Druvā” lasījis gadījumu, kad dīķmalā atrasti slīcināti kucēni. Viens suņu puika bija centies izkļūt no maisa un pārējos vilcis krastā. Sunītim bija pietrūcis spēka. “Un šitādus nesoda? Es nesaprotu, kā cilvēks tā spēj rīkoties. Tik nežēlīgi. Man pašam var nekā nebūt, es pēdējo kumosu savai jaunkundzei atdodu,” tā laimīgās Pīkas saimnieks. Un viņa zina, ka ir laimes lutekle, jo ne jau tikai cilvēki labestību spējīgi novērtēt. Pīka reizi no reizes saimniekam iedod bučas un tik šķelmīgi raugās acīs, ka neatteiksi.
“Ja viņa grib ārā, tad rej. Naktī ārā iešana ir trijos, pulkstenis dāmai ir vēderā. Tad viņa pienāk man pie auss un ierejas – vienreiz, otrreiz. Es ceļos un uz kājas lecu līdz logam. Un tagad skatieties – re, uzparikte! Vienu ārā nevaru laist, ja aizšmauks, tad pakaļ netikšu. Mums ir gara pavada, es attaisu logu, pie tā ir beņķis. Draudzene izkāpj ārā, es sēžu un gaidu, kad būs izstaigājusies, pačurājusi, papukšķējusi. Tad kāpj pa logu atpakaļ, pagaida, kamēr pavadu noāķēšu, un gultā iekšā. Zini, viņa guļ tieši tur, kur manas kājas nav. Ja paceļu segu, tad tūlīt apakšā un mums abiem tā siltāk,” Pīkas ieradumus smiedams izstāsta saimnieks. Redzot, ka mēs pošamies promiešanai, saka: “Nu, manu dvēselīt, tad jau atkal paliekam!” Un Pīka dziļi ieskatījās saimnieka acīs, ierējās un iestutēja purniņu klēpī.
Komentāri