
Sasveicinoties Cēsu rajona slimnīcas direktors Valdis Apinis saka: “Nu, te jūs mani vēl varat satikt pāris dienas. Nodošu dokumentus jaunajam direktoram un tad pāris mēnešus nerādīšos. Es tiešām vēlos atpūsties.”
Valdis Apinis rajona slimnīcu vada 32 gadus, bet kopējais darba stāžs medicīnā ir pusgadsimta garumā. Viņš piedzīvojis labus un sliktus laikus veselības aprūpes sistēmā. Vadījis lielu kolektīvu un organizējis, lai ikdienā slimnīcā ir iespējams aprūpēt vismaz uz pusi lielāku pacientu skaitu nekā pašlaik. Viņš pats stāvējis pie operāciju galda, tāpēc labi saprot kolēģu darba smagumu, pacientu un viņu tuvinieku pārdzīvojumus.
– Vai varat raksturot sajūtas, ar kādām pavadāt šīs dienas?
– Nespēju tikt vaļā no domas, ka mans darba līgums beidzas ļoti grūtā brīdī. Valstī trūkst naudas, un ir sagrauta veselības aprūpes sistēma. Man ir nelāga sajūta, ka pametu savu kolektīvu, slimnīcu, kuru esmu centies celt 32 gadus, ļoti sarežģītā situācijā. Bet no otras puses – no šī kabineta, galda un krēsla esmu gribējis vairākkārt aiziet. Uz pēdējiem četriem gadiem šajā darbā mani pierunāja. Un pats jūtu, ka laiki ir mainījušies. Ir reizes, kad nodomāju – mani nesaprot, es viņus nesaprotu. Tā rodas diskomforta sajūta pašam un citi jūtas neveikli manis dēļ. Katram ir savs raksturs, es neesmu vadītājs ar tādu stilu, kāds nepieciešams šajā laikā. Arī tagad slimnīcai ir priekšā reformas, iespējams, pat štatu samazināšana. Vienmēr esmu centies lietas izrunāt, pārliecināt pretējo pusi, tad pārmaiņas nav tik sāpīgas. Šajos gados, ejot līdzi laikam, nācās veikt dažādas izmaiņas – stacionārā ir daudz jaunu tehnoloģiju, medicīna ir strauji attīstījusies, katru dienu tā sper soļus uz priekšu, bet nekad pārmaiņas manā slimnīcā nav bijušas tik sāpīgas cilvēkiem. Tagad ir brīdis, kad runām nebūs laika. Būs asi jāgriež un jāpanāk rezultāts.
– Izklausās tik skaudri, ka jāpajautā – vai cēsniekiem un lauku cilvēkiem vēl paliks sava slimnīca?
– Uzskatu, ka slimnīcai jābūt. Ar šādu domu gadu no gada esam strādājuši. Skaudra ir statistika. Nesen bija 160 slimnīcas, pilsētās un laukos, pērn līgumi (Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra slēdz līgumus ar stacionāriem par valsts finansējumu sniegto pakalpojumu apmaksai – I.K.) tika noslēgti vairs tikai ar 96. Nākamajā gadā paredzēts, ka slēgs vairs vien ar 46. Ko tas nozīmē? Tas ir – būt vai nebūt. Tā ir konkurence.
– Un Cēsu slimnīca to iztur?
– Iztur, bet brīvais tirgus nebija pieļaujams medicīnā. Tā ir valsts kļūda. Ir tā, ka ģimenes ārsti strādā paši par sevi, ambulances, poliklīnikas par sevi, un arī slimnīcas. Ja konkurēt, tad veselīgi, bet pašlaik ir melna konkurence. Dzirdu tādu domu – kaut otram ietu sliktāk. Runa ir par finansējumu slimnīcu attīstībai, arī to uzturēšanai. Un tas, ka notiek šāda cīņa, nav mana vaina, nav vienas slimnīcas problēma. Tā ir valsts kļūda, jo veselības aprūpes sistēma tika sagrauta, tā nepastāv. Ne velti ir atzinumi, ka Latvijā ir sliktākā veselības aprūpes sistēma Eiropā. Ir slikti būt sliktākajiem. Vai pašiem nav kauna? Līdz tam nevajadzēja nonākt. – Un kurš visvairāk no nesistēmascieš?
– Protams, ka pacients. Tiek teikts, ka brīvajā medicīnas pakalpojumu tirgū pacientam viss ir pieejams. Bet tā nav. Pacients ir zaudētājs, jo medicīna pamazām tiek iedzīta privātajā sistēmā. Tas nozīmē, ka aprūpe notiek no cilvēka kabatas. Medicīnai naudas trūks, un diemžēl to ņems no iedzīvotāja, sakot – viss maksā tik, cik maksā. Nesaku, ka veselības aprūpes sistēma, kāda tā bija padomijā, bija laba, bet brīvo tirgu medicīnā nevajadzēja pieļaut.
– Un cilvēki teiks – nav naudas, tātad jāmirst nost.
– Tā nebūs, jo arī tagad teorētiski Cēsu slimnīca varētu pacientus nepieņemt, viņiem nepalīdzēt. Kāpēc? Jau ilgāku laiku pēdējos gada mēnešos strādājam it kā par velti. Esam pārtērējuši tā sauktās kvotas. Tas nozīmē, ka valsts par pacientu aprūpi samaksā konkrētu summu, ja padarām vairāk, tad ciešam zaudējumus. Pašlaik tie jau ir 31 tūkstotis latu, līdz gada beigām paredzu, ka būs vismaz 60 tūkstoši. Mums tas nav izdevīgi, jo nezinām, vai kādreiz VOAVA zaudējumus segs, bet mediķi pacientiem palīdz. Lai vai kā, bet tā tam būtu jāpaliek.
– Un te laikam nonākam pie tā, kāpēc mediķi joprojām strādā, kaut saka, ka neapmierina darba samaksa, ka brauks uz ārvalstīm.
– Drīkst pastāstīt kādu gadījumu no jaunības dienām? Bijām uz Krasnojarskije Stolbi. Ļoti stāvas klintis, un tu domā – kas ir tie trakie, kas tajās lien? Līdz kāds skuķis teica – kas jūs par vīriešiem, ka nevarat? Un tajā dullumā arī es kāpu klintī. No bailēm biju tai pieplacis. Instruktors jokoja – nav jau tava mīļākā, nespied to klinti. Uzlīdu, un tas bija kaifs. Tā bija iespēja pārvarēt sevi. Un tāpēc es saprotu kalnā kāpējus. Vēl pats daudzus gadus lidoju ar planieri. Tāpat Cēsu lidlaukā pacēlos un baudīju, ka vadu tehniku, kurai nav dzinēja, un protu to ievirzīt pareizajā gaisa plūsmā. Arī tas ir izaicinājums. Un daudziem mediķiem bija izaicinājums kļūt tieši par mediķiem. Sajūtas ir līdzīgas. Darbs prasa no sevis daudz ieguldīt, bet gandarījums par prasmi palīdzēt ir milzīgs. To sajūtu, ka nevarīgu cilvēku esi padarījis par varīgu un viņš tev par to pasaka paldies, nevar nevienā citā arodā izbaudīt. Te arī jums atbilde.
– Arī citās profesijās strādā entuziasti, bet man jau šķiet, ka pēdējā laikā mediķi ne tik daudz runā par izaicinājumu, profesijas neatkārtojamību, bet par naudu kā vērtību.
– Te man jāpiekrīt finanšu ministram Slakterim – naudas nekad nebūs par daudz. Esmu ar saviem ārstiem runājis par algām. Ar tiem, kuri nepelna maz. Un zināt, ko esmu sajutis? Viņi ir pārstrādājušies. Viņiem vajag naudu, viņi strādā, cik spēj. Būtu pareizi, ja ārsts par normālu darba slodzi saņemtu pieklājīgi. Ir ārsti, kuri trīs diennaktis nedēļā neiziet no slimnīcas, ārstē ambulatoros pacientus, operē. Nu, tas nav normāli. Un valstij par ārstu darbu būtu jāmaksā. Es zinu, ka ne tagad, ne arī jaunāks būdams, nebrauktu strādāt uz ārzemēm. Tikai tāpēc, ka te es esmu laimīgs. Man pietiek ar divām nedēļām, mēnesi ārpus mājas, lai justos slikti. Iespējams, nebrauks prom 40, 50 gadus vecie speciālisti, bet jaunie brauks. Un aizbrauks jau labākie, mums paliks pabiras.
– Un vēl gribētos zināt, ko sakāt par ārstiem, kas prasa pacientam naudu.
– Nu, tas ir zemi. Neoperēt cilvēku, ja nav samaksāts, nepalīdzēt?! Es to nespēju pat iedomāties. Tas man nav pieņemami. Padomju gados tādus stāstus dzirdēju par gruzīniem.
– Bet tagad tā darot arī Latvijā.
– Kā ārsts sāku strādāt Valkā, kļuvu par slimnīcas vadītāju. Tās bija sešdesmito gadu beigas, kad no cietuma iznāca ārste, kura bija pieņēmusi no pacienta 25 rubļus. Notiesāja, cietumā sieviete pavadīja trīs gadus. Tad bija citi likumi. Tagad var tiesāt amatpersonas, bet ārsts ir tikai profesionālis, tikai cilvēks. Es nedomāju, ka jauna sodu kārtība kaut ko mainītu. Ja ārsts ir profesionālis, ja viņš ir radošs cilvēks, pat savā darbā mākslinieks, tad tas novērtējums laikam ir jāgaida kaut vai pēc savas nāves. Es saprotu, ka laiki ir mainījušies, bet ārsts nedrīkst prasīt naudu pacientam. Man tas nav pieņemami.
– Kāpēc jūs kļuvāt par ārstu?
– Tas ir stāsts no bērnu dienām. Mana mammīte agri nomira, bet pamātes brālis bija lidotājs. Kādā pārlidojumā viņš it kā pazudis Zviedrijā. Un es bērna prātā izdomāju, ka kļūšu par kuģa kapteini un viņu atradīšu. Mana mamma nomira no tuberkulozes, kas tolaik bija grūti ārstējama slimība, un man pateica – tu nebūsi kapteinis, tu arī vari saslimt. Tad izdomāju, ka būšu ārsts uz kuģa. Kad sāku mācīties medicīnas institūtā, iepatikās ķirurģija. Sapratu, ka nebraukšu jūrā, bet palīdzēšu cilvēkiem uz zemes, lai gan debesis un jūra mani joprojām vilina. Es zinu, ka jau šoziem varēšu ceļot. Es beidzot varēšu nedomāt, ka varu kādam kolēģim būt vajadzīgs brīvdienās, svētkos. Es divus gadus neesmu bijis atvaļinājumā. Būt ārstam, būt slimnīcas vadītājam ir liela atbildība.
Komentāri