
Svētdien pat sniegputenis netraucēja vairākus simtus aizvadītās vasaras Dziesmu svētku dalībnieku no visa rajona sabraukt Cēsīs.
“Droši vien tā ir nostalģija. Interesanti, kā viņi mainījušies. Atmiņā kopīgā pacilājošā sajūta, iespēja dziedāt līdzi, jo zini dziesmu vārdus,” “Druvai” par “Čikāgas piecīšu” koncertu jeb, kā viņi paši to dēvē – izrādi, sacīja cēsniece Baiba Roze un piebilda, ka gribētos kā pirms 20 gadiem, kaut skaidrs,
ka tāpat nebūs.
Latvijā vairākām paaudzēm pazīstamie “Čikāgas piecīši” ar koncerttūres pēdējo izrādi viesojās Cēsīs. Pirms 19 gadiem, pirmoreiz dziedot dzimtenē, viņu pēdējais koncerts Cēsu Pils parkā pulcēja daudzus tūkstošus. “Toreiz ļoti patika. Parks bija pilns. Kāds būs tagad, redzēsim. Toreiz bija cita noskaņa. Kā tās pašas dziesmas skanēs tagad? Gribētos to pašu vienotību,” domās dalījās Elvīra Saliņa. “Jūs nemaz neesat mainījušies. Smaidīgi, jauneklīgi. Toreiz uz Cēsīm atvedām lietu, šoreiz sniegu,” uzrunājot cēsniekus, sacīja grupas dibinātājs un vadītājs Alberts Legzdiņš. Koncertā viņš uzstājās kopā ar Armandu Birkenu, Uldi Streipu, Alni Ceru, Janīnu Ankipāni, Loriju Vudu un rīdzinieku Māri Muktupāvelu, kā arī Inas Aizgales vadīto Cēsu bērnu ansambli “Sienāzītis”.
Tik daudz pirms gadiem dzirdētas, pēdējā laikā varbūt nedaudz piemirstas, bet, atskanot pazīstamajām skaņām, vārdi top dziedami. Un koncerts kļūst par sadziedāšanos. Tikpat aktuāli kā 60. gados, kad Alberts Legzdiņš uzrakstīja: “Cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam”, šie vārdi skan šodien. Tikpat mundri – “jo man garšo alus” un skaudri “Es redzēju bāleliņu”… Viss it kā kādreiz. Laiks kaut kur skrējis, nu piestājis. Grupas jaunākās dziesmas neiepazītas, gribētos dziedāt līdzi, ja nezina vārdus, var vismaz bungot līdzi ritmu. Alberts Legzdiņš aicina dziedāt “Vecpiebalgas ūdensrozes”. Tad Uldis Streips atgādina, ka tās autors ir Alberts Legzdiņš. Runājot par dziesmas, kas jau sen tautai tuvāko skaitā, autoru, vairs nav jāmin nepareizi uzvārdi, tas ir “Čikāgas piecīšu” vadītājs.
Pēc koncerta pirmās daļas deju kolektīvu vadītāja Solvita Krastiņa atzina, ka asaras sariešoties acīs. “Tās ir manas bērnības dziesmas. Vecākiem bija liels lenšu magnetofons, un es tās “Čikāgas piecīšu” dziesmas arī drillēju. Neapnika,” viņa saka un atklāj, ka viņai pirmoreiz ir iespēja grupu dzirdēt koncertā. Diriģents Ēriks Derums “Čikāgas piecīšu” koncertā bija pirmoreiz. Viņš “Druvai” atzina: ” Viņi ir leģenda. Visu cieņu. Kā mazs puika atceros, ka nelegālie ieraksti bija katram, kam bija magnetofons. Dažam septiņreiz pārrakstīti. Var pakavēties atmiņās, tā ir mūsu jaunība. Viņi dzied ar prieku, un mēs priecājamies līdzi.”
Septiņpadsmit gadus vecais Rihards Andersons pat samulsa, kad pajautāju, vai koncerts iet pie sirds. “Par “Čikāgas piecīšiem” mamma pastāstīja. Dziesmas biju dzirdējis agrāk, bet nezināju, ka tās dzied viņi,” pastāstīja Rihards.
Dziesmu varā, kā jau reizē, kad satiekas koristi, dejotāji, lietišķās mākslas meistari, koklētājas un pazīstamu dziesmu dziedātāji, pagāja viss koncerts.
Koncerttūres iniciatore bija Lorija Vuda. “Mūs uzaicināja ar koncertiem uz Īriju. Nospēlējām trīs
koncertus. “Un pie mums nebrauksiet?” man jautāja draugi. Tā radās doma – sen nav dziedāts Latvijā. 90. gadi gribējās nosvinēt kopā tēvzemē,” pastāstīja Lorija un piebilda, ka piecīšu dziesmas viņu vienmēr aizkustinājušas, tās nav skaļi trafaretas, bet sirsnīgas un personiskas. “Ilgi domājām, vai būs klausītāji, varbūt mēs piederam pagātnei. Par prieku un pārsteigumu – visi koncerti bija izpārdoti,” domās dalījās Lorija.
Alberts Legzdiņš pēc koncerta atzina, visi esot mazliet noguruši, bet priecīgi. “Pirmoreiz Latvijā esam ziemā, skaisti piesniguši koki. Latvijā vienmēr jūtamies savējie. Tā ir nabas saite ar Latviju. Mūs te pazīst, un mēs pazīstam Latviju,” sacīja Alberts Legzdiņš un atcerējās koncertu Cēsīs pirms 19 gadiem. “Pils parkā ansamblis pirmoreiz mūžā muka no publikas. Klausītāji spiedās uz skatuvi, padomju prožektori neturēja strāvas stiprumu, tie plīsa, bija bail, ka kas slikts nenotiek. Rīkotāji teica – skrieniet. Kalniņš bija slidens. Klupdami, krizdami. Tas bija dramatiski un jauki. Tas bija Atmodas sākums,” atcerējās “Čikāgas piecīšu” vadītājs un vēl atklāja, ka uz alus darītavas jumta sēdējušas meitenes un vicinājušas alus pudeles. Lorija uzsvēra, ka tolaik koncerts notika citā kontekstā, bija pret ko cīnīties. Šodien arī “Čikāgas piecīšu” repertuārā tas pats aktuālais, kas citviet pasaulē. Bet Lorija nepiekrīt tiem, kas saka, ka Latvijā trūkst patriotisma.
Pēc koncerta pie mūziķiem pēc autogrāfiem sastājās rinda. Starp daudziem arī Ainars Penezis. Viņam rokā albums, kurā lappuse ar “Čikāgas piecīšu” autogrāfiem. “Ar mīļu sveicienu no “Čikāgas piecīšiem” 1989.gada 21. jūlijā.” Turpat pielīmētas biļetes, kas maksājušas trīs rubļus viena. Alberts toreiz ierakstījis – tajā lietainajā naktī…Lorija bija ļoti pārsteigta. Viņa Ainara albumā ierakstīja: “Paldies par uzticību! Esmu tava fane.”
Cēsniece Aija Muceniece Albertam Legzdiņam bija atnesusi pārsteigumu. “Strādāju latviešu vidusskolā Garezerā, viņš bija kultūras darba organizators, es gatavoju ēst. Alberts reiz atzina, ka pankūkas Amerikā tādas paplukušas, gribot latviskas. Toreiz skaidroju, ka no pulvera un ūdens citādas izcept nevar. Tagad atnesu īstas latviešu pankūkas ar brūkleņu zapti,” pastāstīja Aija. Ko sacīja Alberts, “Druva” nezina. Var vien piebilst, ka pēc koncerta viņš atzina, ka 2011.gadā ansamblim 50 gadu jubileja. Kāpēc gan to nesvinēt Cēsīs?
Komentāri