
Ilze un Jānis Ļuļēni dzīvo daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī.
Šogad tā pa īstam sākuši saimniekot “Sērmūkšās”, kas atrodas nepilnu kilometru no pagasta centra. Īpašumu kā dāvinājumu saņēmis Jāņa tēvs, viņš uzdāvinājis dēlam.
Brīvvalsts laikā “Sērmūkšas” bija liela māja un laba saimniecība ar modernu fermu, pamatīgām saimniecības ēkām. Pie mājas bijis dīķis, uz to no kūts vedis tiltiņš. Īpašnieki izsūtīti uz Sibīriju, un “Sērmūkšās” saimniekojis kolhozs, kūtī turēti lopi, mājā dzīvojuši lopkopēji. Kad Jāņa vecāmāte atgriezās no izsūtījuma, arī viņa kādu laiku te dzīvojusi. Šī ferma bija pirmā, kas, kopsaimniecībai likvidējoties, palika tukša.
“Kāda izskatījās māja un apkārtne, redzams bildēs datorā,” smejot saka Ilze. Īpašumu ģimene ieguvusi pirms trim gadiem, mājā vēl bijusi īrniece.
Apkārt mājai krūmi, ķirši bija saauguši līdz logiem. Vecie koki jau kļuvuši bīstami. “Kamēr strīdējāmies, ko zāģēt nost, ko ne, tikmēr liels koks uzgāzās mājas stūrim,” stāsta Ilze un uzsver, ka vecais pīlādzis kā mājas sargs un specīgais ozols atstāti.
“Daudz domāju, ko darīt ar klēti, jaukt nost vai ko mēģināt saglābt, viena siena labi saglabājusies. Žēl, ka tāda ēka aizietu nebūtībā. Vienubrīd gribēju atstāt vien sienu un durvis. Atver tās un priecājies par pļavu. Bet ikdienā vajag arī saimniecības ēku. Mēģināšu atjaunot,” domās dalās saimnieks. No pagalma aizvests gadu desmitos sakrājies kultūrslānis. Izzāģēti krūmi, un tagad var priecāties par plašo apkārtni. “Pa istabas logu redzu gan māju, kur mums dzīvoklis, gan tēva mājas,” smejot atzīst Jānis. Ilze ir pārliecināta, ka pie “Sērmūkšām” būs liela rožu dobe, krūmiņus nestādīs, bet kādu skaistu koku gan.
“Neesmu celtnieks, mācos. Pasaucu palīgā brālēnu, un kopā arī visu darām. Tas nekas, ka laiks tāds nedrošs, māju vajag, jāremontē,” stāsta saimnieks un piebilst, ka neliels satraukums, protams, ir, vai arī turpmāk abiem būs algots darbs. Bet, ja domās slikto, neko neizdarīs. Pamazām tiek remontētas istabas, interjerā saglabājot gan vecās baļķu sijas, gan kāpnes uz otro stāvu. To pakāpienus iepriekšējie iemītnieki izmantojuši malkas skaldīšanai.
Ilzes un Jāņa trīs atvases nevar vien sagaidīt, kad katrai būs sava istaba. Vecākās meitas studē, apgūst psiholoģijas un viesnīcu servisa zinības, jaunākā mācās skolā. Kad visa ģimene kopā, dzīvoklī ir par šauru.
Pagalmā Jānis izracis aku, ūdens garšīgs, veldzē un dod spēku. Viņš tepat no apkārtnes atvedis lielu laukakmeni, kas kā slieksnis nolikts pie verandas. Lai būtu, pret ko dubļainos zābakus nodauzīt.
Pie mājas ir četri hektāri zemes, gadiem neapsaimniekota, vienviet pļava pārvērtusies par dīķi. “Darba daudz. Kūts jāiekonservē, lai tālāk nebrūk. Jānoskaidro, kāpēc dīķis pļavā veidojas. Un jāremontē māja,” par darāmo saka Jānis un klusi atklāj savu ieceri. “Iestādīšu ābeļdārzu. Četrus hektārus.”
Komentāri