
„Kad nenāk miegs, saklausu, ka vēlās stundās dzirdama automašīnu kustība, un nodomāju: “Grūti, ka cilvēkiem naktī jāstrādā.” Man gan nakts darbs nepatīk,” saka cēsniece Jozefina Ubovica. Pati viņa nekad no darba nav baidījusies – agri sākusi kalpa gaitas, un tā viss mūžs aizritējis, veicot lauku darbus. Vakar viņa sagaidīja 97 gadu jubileju.
„Kā gāja jaunībā? Labi gāja, citādi jau tik ilgi nebūtu nodzīvojusi,” jubilāre smejas. Viņa dzimusi Maltas pagastā, ģimenē bijuši seši bērni. Patstāvīgās lauku darbu gaitas sāktas Vecpiebalgas pagastā. Pēdējā darba vieta – kolhozs „Gaujaslīči”.
Pēdējos piecus gadus Jozefina dzīvo Cēsīs pie meitas Ērikas Jēpes. Pirms tam uzturējusies lauku mājās Zosēnu pagastā. Tagad tur dzīvo dēls. Viena meita apmetusies uz dzīvi Rīgā, bet divas – Cēsīs.
Kavējoties atmiņās, jubilāre atceras, ka māte stāstījusi par atgadījumu laikā, kad ģimene trīs gadus (no Jozefinas trīs līdz sešu gadu vecumam) dzīvojusi Maskavā, kurp tēvs devies peļņā. Īres nama īpašniece solījusi Jozefinas mammai lielu naudu, lai atdodot meitu viņai, pat draudējusi – ja nepārdošot, tad nozagšot un aizbraukšot dzīvot citur.
Jozefina apprecējās ar saimniekdēlu 20 gadu vecumā. Pirmā laulība ilga 13 gadus, viņa kļuva atraitne, bet otrajā laulībā nodzīvoja 30 gadus.
Jautāta par bērnu audzināšanas noslēpumiem, gaviļniece teic, ka pa īstam nav nevienu pērusi. Katrs zinājis savus pienākumus. Ērika piebilst: „Es atceros, ka tu mani bāri, kad atbraucu no Rīgas tehnikuma ar īsiem brunčiem. Tie bija balti un īsi, ne jau tādi, kā tagad – ko var par jostu nosaukt, bet tādi – pie ceļgala…tomēr bāries.”
„Tā aizgājis mūžs,” jubilāre nopūšas. „Nebija laika vaļaspriekiem – darbs laukos un darbs mājās.” „Kā tad ne?” meita atgādina. „Tu taču biji „galma” šuvēja, kilometriem tālu kundes brauca pie tevis. Savējos apdāvini ar zeķēm un cimdiem, māki tortes un maizi cept.” „Jā,” tam jubilāre piekrīt. „Jau bērnībā lellēm šuvu. Pārskatot dzīvi, jāsaka, ka manā redzējumā Ulmaņa laikos pārmaiņas uz labo pusi līdz laukiem īsti nenonāca. Ne pabalstu bērniem vai kā tāda nebija, pašiem jātiek ar visu galā. Kara gados nebēgām, palikām laukos strādāt. Māja bija pilna ar vācu karavīriem, mūs vienā istabiņā atstāja. Atceros – man no rīta jāiet uz kūti caur istabu, kur viņi gulēja, pa šauru eju… Viss siens bija jāatdod, rudzus iebēra grāvī un baroja savus zirgus, mums atlika noskatīties. Gājām kilometru pēc ūdens, jo viņu zirgi izdzēra mūsu avotu sausu. Gadījās klejojošie karavīri, kas piebrauca, bija jāatdod sviests, olas. Par karu briesmīgāks nav nekas. Krievu laikos tikai darbs – kas nestrādā, tam nebūs ēst. Tomēr kolhoza balles rīkoja Jāņu vakarā, nosauca par citiem svētkiem – apsējības, un svinēja.”
Tagad jubilāres ikdiena paiet, mājās atpūšoties, skatoties ziņas un kādu skaisto aktieru dēļ iemīļoto seriālu, palasot „Druvu”. „Patīk uzzināt, kā klājas veciem cilvēkiem – kurš pansionātā, kurš vientuļš kā tiek galā. Ja bērni nepaņem pie sevis, tad taču nekā? Samaksā rēķinus, un ēšanai nekas nepaliek,” teic jubilāre.
„Laukos arī – gandrīz visas fermas likvidētas, lauku mājas tukšas. Jaunatnei nepatīk laukos. Kas tur patiks? Zosēnos pazīstama skolotāja neiztīrītā ceļa dēļ divas dienas nav tikusi uz skolu. Man? Man šeit ir labi. Vienīgais – šokolāde vairs nav tik garšīga kā agrāk…”
Komentāri