Ja pilsētnieki žēlojas, ka dienas laikrakstus pastkastītē neierauga agrā rītā, tāpēc tos nevar izlasīt, dzerot rīta kafiju, tad lauku ļaudis ir apmierināti, ka kārtējais abonētais numurs pienāk ap pusdienlaiku. Morēnieši, kuri abonē “Druvu”, to varot lasīt pie pusdienām. Un sirmā māmuļa Marta Masa ir viena no mūsu uzticīgajām abonentēm, kas tā arī dara.
“Vairs nevaru avīzīti izlasīt no vāka līdz vākam, jo acis kļuvušas švakas, tāpēc lasu to, kas interesē. Man patīk ceļojumu apraksti un priecājos, ja kaut ko varu uzzināt par kaimiņiem – nītauriešiem, līgatniešiem, kaimiņiem Morē un arī Cēsu notikumiem. Es joprojām esmu cēsniece, un mani kā vecu cilvēku tās Rīgas lietas nemaz neinteresē,” tā Marta Masa un piebilst: “Abonētu arī citas avīzes un žurnālus, ja nebūtu tik dārgi, jo, uz vietas tupot, jau neko par pasauli nevar zināt. Pirms pieciem gadiem vēl varējām plašāk tērēties, bet tagad dzīvojam mājās kopā ar meitu, katrai ir pensija. Ja otra meita nestrādātu Īrijā, tad te mēs abas saltu nost, jo no pensijas vairs malkai neizdodas iekrāt.”
Vēl Marta skatoties ziņas un raidījumus televīzijā, šad tad klausoties radio un reizē gaidot gan Ziemassvētkus, gan pavasari.
“Man liekas, ka šobrīd daudziem cilvēkiem klājas ļoti grūti, bet vienmēr jau tā nebūs. Mēs jau arī par katru iztērēto santīmu domājam, bet bez vietējās avīzes es arī nākamajā gadā nedzīvošu. Tā tad vairs nav lieta. Kamēr kustēšu, tikmēr “Druva” mājās būs,” tā ņiprā astoņdesmitgadniece Marta Masa.
Komentāri