Lūciju Āzaci pazīst visi pagasta centra iedzīvotāji. Tiesa gan, ja prasīsiet, vai Lūcija jau bijusi, ne viens vien samulsīs. Vecpiebaldzēni pastnieci sauc vienkārši par Lūcīti.
“Nekad nepateiksi, kad Lūcītei kādas bēdas, nepatikšanas. Viņa vienmēr ir smaidīga. Tāda maza, mīļa, lielā soma plecos un brien pa kupenām,” tā kolēģi raksturo Vineta Tunte.
Lūcīte atzīst, ka sirdij vistuvākā ir vasara, bet arī ziemai savs skaistums. Tas nekas, ka, izbridusi kupenas, pēc darba mājās pārnāk nosalusi un slapja. Dusmas neskan viņas balsī, sakot: “Cilvēki jau neiedomājas – pie mājas taciņu iztīra, bet pie pastkastītes atstāj kupenu. Lai ieliktu avīzes, jābrien.”
Lai gan laiks steidzina, saņemot pensijas, cilvēki grib parunāties, izstāstīt jaunumus ģimenē, uzzināt, kas jauns pagastā. “Centrā dzīvojošie jau it kā zina jaunumus, bet vēl pārprasa, tiesa, vai nav izrunāts. Par priecīgo labprāt pastāsta,” saka Lūcīte un piebilst, ka visnepacietīgāk pastnieks tiek gaidīts reizēs, kad pensija kļuvusi kaut par santīmiem lielāka.
Lūcītei uz galda apsveikuma kartīte ar veselības un prieka vēlējumiem Ziemassvētkos. Sūtītājs – kāds, kuram viņa ik dienu atnes avīzes, žurnālus. “Gaidu Ziemassvētkus. Svecītes Adventes vainagā deg. Šis ir tāds jauks laiks. Jāpriecājas,” klusi saka vecpiebaldziete. Sarunā ar viņu ikviens var pārliecināties, ka Lūcīte arī grūtos brīžos prot atrast, par ko papriecāties. “Vai melns mākonis pār Vecpiebalgu nenes prieku, ja ilgi esam gaidījuši lietu?” jau jautājot, viņa atbild.
Pirms Ziemassvētkiem un gadu mijas pastnieces soma būs krietni smagāka. Ar laimes un veselības vēlējumiem. Lūcīte gan atzīst, ka pirms gadiem apsveikuma kartītes sūtījuši daudzreiz vairāk.
“Cilvēki grib lasīt presi. Arī tā paliek dārgāka, pasūtot katrs rūpīgāk izvēlas,” domās dalās pastniece Lūcija Āzace un ir pārliecināta, ka pastnieki bez darba nepaliks.
Komentāri