Turpinām ieskatīties rajona nodarbinātības situācijā. Šoreiz – Drustu pagasts.
Pagasta sociālā darbiniece Valda Zvaigznīte atzīst, ka Drustus krīze skārusi jau vairākus gadus iepriekš. Šobrīd jau pierasts pie panīkušās uzņēmējdarbības vides pagastā.
„Tāds īsti liels darba devējs mums ir tikai viens kokapstrādes uzņēmums, kurā strādā arī vēl citu pagastu ļaudis. Kādreiz šajā uzņēmumā bija vairāk nekā simts darbinieku, šobrīd apmēram 50. Pārējās darba vietas nodrošina pašvaldība, pansionāts, veikali un vēl pāris iestādes. Zemnieku saimniecības ir, bet tajās reti kurā algo pa kādam strādniekam,” saka sociālā darbiniece un jautāta, vai krīze skar arī drustēniešus, atbild apstiprinoši: „Pagājušās nedēļas nogalē uz pašvaldību bija atnākusi jauna sieviete, kura gan pati, gan viņas vecāki tikko zaudējuši darbu. Vienīgais pelnītājs palicis vīrs, bet ģimenei paņemti kredīti, kurus šobrīd nomaksāt ļoti grūti. Bet vēl nevar teikt, ka cilvēki pēc pabalstiem nāk vairāk. Droši, ka ar jauno gadu situācija krasi mainīsies.”
V. Zvaigznīte stāsta, ka kaimiņpagastos strādā maz drustēniešu.
„Vien Raunā četri cilvēki iekārtojušies darbā. Lielākoties tie, kuri strādā ārpus pagasta, brauc uz Cēsīm vai Rīgu. Turklāt darbu ārpus pagasta meklē galvenokārt tie, kuriem ir personīgais auto, jo ar sabiedrisko transportu izbraukāt nav iespējams,” situāciju skaidro sociālā darbiniece un, raksturojot bezdarba līmeni pagastā, stāsta, ka lielākoties bez darba ir pirmspensijas vecuma sievietes.
„Bezdarbniekiem problēmas ir dažādas – kādam trūkst kvalifikācijas, ir atkarības, nav autovadītāja apliecības vai ir kādi citi sarežģījumi. Pirmspensijas vecuma cilvēki varbūt varētu strādāt pie vietējiem zemniekiem, bet šobrīd laiki ir tādi, ka saimnieki daudz ko izdara paši, ne algo strādniekus. Nodokļu slogs ir pietiekami liels, bet ienākumi no lopkopības nav nemaz tik labi,” domās dalās sociālā darbiniece un turpina: „Domāju, reāli bezdarba līmenis ir daudz augstāks par reģistrēto. Laukos daudzi pārtiek no tā, ko paši izaudzē dārzā vai saražo mājās un uz attiecīgiem dienestiem pēc
pabalsta nemaz neiet. Un laukos izdzīvot varētu, ja vien cilvēkiem nebūtu saistības ar bankām un līzinga kompānijām, kuras izaudzētos tomātus vai kartupeļus pretim neņems. Kolēģes no Latvijas pilsētām stāsta, ka ir jau gadījumi, kad jaunās ģimenes nevar samaksāt bankām kredītus, atsakās no dzīvokļiem un ar vienu somiņu rokās dodas dzīvot pie saviem vecākiem. Domāju, ka šobrīd svarīgi ir saprast, ka mēs varam paļauties tikai paši uz sevi. Akli ticēt valstij nevar, un katram pašam jāpadomā par savu šodienu un rītdienu. Nevar paļauties, ka kāds kaut ko iedos, vai domāt, ka rīt cilvēkam būs tas pats, kas ir šodien.”
V. Zvaigznīte stāsta, ka pagastā dzimstība ir zema, to skaidrojot: „Pagastos, kur visus šos gadus bija ražotnes, arī veidojās jaunas ģimenes, dzima bērni. Mums jau gadiem šādu ražotņu nav bijis, tādēļ jauniešu, jauno ģimeņu mums ir krietni mazāk nekā citos rajona pagastos.
Mums tāds klusums un neaktivitāte pagastā jau ir vismaz trīs gadus. Jā, arī drustēnieši ir uztraukušies par notiekošo valstī, bet mums nav lielu uzņēmumu, par kuriem būtu bail, ka tie teju vairs nedarbosies, kā tas bija, piemēram, taureniešu gadījumā. Mums tas šobrīd neveļas pāri, jo viss jau panīcis bijis vairākus gadus,” tā Drustu pagasta sociālā darbiniece.
Komentāri