Līgatnē
Domāju, ka lasītāji, kuri 9. februārī neskatījās LTV raidījumu 100. pants, līdzīgi kā es nav sapratuši veselības aprūpes reformas būtību. Raidījumā veselības ministrs Ivars Eglītis pārliecinoši atklāja šīs reformas pozitīvo nozīmi. Izrādās, ka pacienta līdzmaksājumu vairākkārtējā palielināšana, slimnīcu slēgšana un kompensējamo medikamentu pieejamības samazināšana nevis liegs iespēju sabiedrības mazturīgajam un nabadzīgajam vairākumam (pie kura arī es piederu) saņemt veselības aprūpi maksātnespējas dēļ, bet gluži pretēji – vērsīs nozares attīstību uz labu un tikai pacientu interesēs. Jo raugi, šī reforma sekmēs smēķēšanas un alkoholisma apkarošanu, mazinās pensionāru vēlmi aiz gara laika vāļāties pa slimnīcām un vairos cilvēku izpratni par nepieciešamību neslimot un ievērot veselīgu dzīves veidu. Nezinu gan, ar ko Eglīša kungs saista veselīgu dzīvesveidu, ja šajos nabadzības un bezcerības apstākļos sabiedrības vairākums spiests dzīvot pastāvīgā stresā un bailēs par rītdienu. Tāpat, dodot tiesības slimnīcām prasīt no pacientiem naudu par operācijām, pacientu un tikai pacientu interesēs vienlaikus tiek dotas arī tiesības naudu neprasīt. Vai atkarībā no pacienta “fizionomijas”? Ģeniāli!
Visi padomju augstskolas cauri gājušie speciālisti līdztekus savai specialitātei ar marksistiskās filozofijas palīdzību tika augsti skoloti demagoģijas mākslā. Taču šoreiz ministra kungs ir pārcenties un “pāršāvis pār strīpu”. Vai varbūt esmu kaut ko nesapratusi? Varbūt tiešām atliek tikai atplaukt veselībā un laimē, un medicīniskā aprūpe mums, īpaši pensionāriem, nemaz nebūs vajadzīga un mēs tikai velti uztraucamies?
Komentāri