Piektdiena, 3. oktobris
Vārda dienas: Elza, Ilizana

Ar “Oskaru” Dienvidamerikas ceļos

Druva
200902280020161431

Šoreiz nerunāsim par tik labi zināmo Amerikas Kinoakadēmijas balvu vai zvejnieka dēlu Oskaru, bet par Latvijā būvēto mašīnu “OSCar”, kas sevi apliecinājusi pasaules ceļos. Izbraukt ar mašīnu pa Argentīnas un Čīles ceļiem ir piedzīvojums, ko gribētu izbaudīt daudzi. To izdarīt var dažādi. Var aizlidot turp, noīrēt mašīnu un braukt, kur acis rāda, bet ir vēl kāda iespēja, proti, mērot ceļu, piedaloties rallijreidā “Dakara 2009”. Ja līdz šim tas notika Āfrikā, tad šogad par norises vietu bija izvēlēta Dienvidamerika. Tas prasīja no braucējiem krietni vairāk spēka, izturības un prasmes nekā tradicionālais rallijreids uz Dakaru. Tāpēc cēsniekiem bija interesanti uzklausīt komandas “Rīga” braucēju Māra Saukāna un Didža Zariņa stāstījumu.

Tikšanās reizē atvēlētais laiks paskrēja zibenīgi, fotoattēli mijās ar braucēju stāstīto par piedzīvoto, ļaujot gūt iespaidu par šīm divām saspringtajām nedēļām, tuksneša uzliktajiem pārbaudījumiem un cilvēka izturības robežu. Piedāvājam dažus stāstus no dzirdētā.

Smiltis un lauvu … pēdas

Māris Saukāns: –

Šis rallijreids krasi atšķīrās no iepriekšējā, bija pavisam cita vide. Distancē, kādu piedāvāja Argentīna un Čīle, pieredzes nebija ne dalībniekiem, ne rīkotājiem, radās daudz dažādu problēmu. Nelaimes gadījumu bija maz tāpēc, ka dalībnieku saprāts stāvēja pāri vēlmēm spiest pedāli grīdā. Pēc sestās, septītās dienas rīkotāji sāka apturēt ātrumposmus, mainīt noteikumus, ja tos saglabātu, kādi paredzēti Āfrikas braucienam, līdz finišam tiktu mašīnas divdesmit. Ne tāpēc, ka cilvēki nemāk braukt vai tehnika slikta, bet tāpēc, ka, aizbraucot pirmajām 30, 40 mašīnām, trase kļūst gluži vai neizbraucama. Segumam Argentīnas un Čīles ceļos nav satura, tas pārvēršas biezā putekļu kārtā. Tikai viens piemērs -ja smago mašīnu var norakt līdz stikliem, var saprast, kāds tur ceļa segums.

Smalkās smiltis pamanījās ielīst visur, radot daudz tehnisku problēmu visiem braucējiem. Kādā ātrumposmā mūsu “OSCar” sajūga zvans tika piedzīts ar smiltīm, fiziski nebija iespējams izspiest sajūgu. Saprotot, ka tūlīt būs problēmas, nostājos malā, lai meklētu risinājumu. Sazvanījām mūsu krusttēvu Andri Dambi, lai uzzinātu, ko darīt. Viņš ierosināja zvanā izkalt caurumu, apmēram 3×3 centimetri, lai izpūstu smiltis ārā. Skan vienkārši, bet esam tuksnesī, man rokās tikai āmuriņš un maziņš cirtnis, un vajadzīgas apmēram desmit stundas, lai izkaltu caurumu. Es guļu zem mašīnas un kaļu, kaļu, kaļu. Redzu, ka gar mašīnu turp un atpakaļ soļo Didzis… jau sesto stundu. Te viņš prasa: “Māri, kā tu domā, te lauvas ir?” Jo saprot, ka mums būs te jānakšņo. Esam abi kopā tuksnesī pavadījuši bez degvielas 40 stundas, un tur līdz smiekliem ir tālu. Saku viņam: “Kāpēc tu domā, ka te ir lauvas?” “Kāpēc tu domā, ka nav,” viņš atsaka. “Kakas te apkārt tādas lielas.” Beigās to caurumu izkalām un varējām turpināt ceļu.

24 stundas diennaktī

Didzis Zariņš: – Īpašs stāsts ir par skatītājiem. To tur netrūka. Katrā apdzīvotajā vietā braucējus sagaidīja līdzjutēju pūļi. Atlika izkāpt no mašīnas, kā klāt bija neskaitāmi cilvēki, kuri prasīja autogrāfus, gribēja nofotografēties. Bija arī vairāki patīkami pārsteigumi. Kādu dienu pirms starta pie mums pienāca divi vietējie jaunieši un palūdza, vai drīkst kopā ar mums nofotografēties. Viņi paši bija uzšuvuši Latvijas karogu, zināja, no kurienes esam. Viņi bija lepni par to, ka pagatavojuši karogu, ka var būt mūsu atbalstītāji. Nofotografējās, tad aizgāja kādu puskilometru no starta, kad braucām garām, sparīgi vicināja karogu.

Bet no malas rallijreids izskatās pavisam citāds nekā vistiešākajā saskarsmē. To izbaudīja Andris Grasmanis, kuram nebija pieredzes par rallijreida sadzīvi. Pirmajā sacensību vakarā viņš prasīja, kur lai ceļ telti. Norādījām turpat blakus mūsu štābam. Kad otrā dienā jautājām, kā viņš jūtas, Andris teica: “Dienā visi cilvēki kā cilvēki, bet pa nakti, kad ieslēdz tos kompresorus, urbj, klapē. Un tā līdz pat rītam!” Ar to gribu teikt, ka šīs sacensības notiek 24 stundas diennaktī. Ātrumposmi dod tikai rezultātu, bet ikviens pārbrauciens, ikviena nometnē pavadītā stunda ir sava veida sacensības. Trešajā, ceturtajā sacensību dienā nogurums jau tāds, ka troksnis vairs netraucē, var gulēt jebkur. Es gan arī ātrumposmā varu pagulēt.

M. Saukāns: – Es viņam kaut ko stāstu, stāstu, bet pārāk ilgi nav atbildes. Paskatos, viņš izrāvis austiņas un guļ.

Stāstiņš par nepadošanos

M. Saukāns: – Izstāšanās ir ļoti nepatīkama, zinām to no citiem rallijreidiem, tāpēc centāmies tikt līdz galam, lai vai ar kādu nokavēšanos. Vienā ātrumposmā priekšējam reduktoram izlūza divi vai trīs zobi. Līdz finišam 240 kilometri, no tiem 70 – pa smilšu kāpām. Man bija dažādas domas, ko un kā darīt, bet tas, ka finišējām, bija Didža nopelns, kurš teica – mēģināsim braukt. Un mēs ar 30 – 40 kilometriem stundā virzījāmies uz priekšu, visu laiku vācot ieskaites punktus. Kad bija palikuši šie 70 kilometri pa kāpām, es, zinot, ka turpat netālu ir asfalts, prasu Didzim, vai viņš apzinās, ko darām. Varam taču pa asfaltu aizbraukt, izstrīdēties ar tiesnešiem, dabūt vēl 200 soda stundas, kas jau vairs neko nenozīmē, bet nesabojāt sacensību. Jo biju pārliecināts, ka paliksim kāpās. Didzis saka, ka es taču lēnītiņām pa kāpām varu izbraukt, bet braukt var kaut visu nakti. Ko nozīmē lēnītiņām braukt cauri tuksnesim ar stāvām kāpām?! Un tomēr tikām uz priekšu, uztraukums gan bija milzīgs. Šī braukšana bija teicams mūsu kopdarbs, jo pa ceļam redzējām, ka ļoti daudzas mašīnas tur palika. Un šāda diena bija lielāka uzvara nekā finišs kopumā. Jo padoties varējām jebkurā brīdī, bet mēs to nedarījām.

Braukt ar galvu

Abi braucēji atzīst, ka šoreiz rallijreids nav devis gandarījumu. Ne jau tāpēc, ka finišēts tālu no līderiem, bet tāpēc, ka riski ātrumposmos bija ļoti lieli un lielākā laime bija nokļūt finišā. Uz jautājumu, kas ir svarīgākais šādos rallijreidos, M. Saukāns saka: “Kopā jādabū daudzi faktori, lai rezultāts apmierinātu. Tās nav tikai savstarpējās attiecības, Didža prasme orientēties, mana prasme braukt vai mašīnas sagatavotība. Vēl jāņem vērā dabas apstākļi, konkurenti, dažādi citi faktori, ar ko jārēķinās. Ne maza nozīme arī veiksmei. Ja tos visus izdodas veiksmīgi salikt kopā, ir rezultāts.”

D. Zariņš norāda, ka rallijreidā uzvar nevis tie, kuri brauc ātrāk, bet tie, kuri brauc gudrāk: “Bet to var iegūt tikai caur pieredzi. Kā savulaik, kad sākām braukt, mums teica kāds pazīstams Krievijas braucējs: “Zēni, kurp skrienat? Jūs katru līkumu izbraucat kā pēdējo. Priekšā taču ir divas nedēļas sacensību, vēl izbraukāsieties uz nebēdu.” Ja to saka vairākkārtējs Dakaras rallija uzvarētājs, to vērts iegaumēt. Un tas nenozīmē braukt lēnām, bet braukt ar galvu.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi