
Kopš Endia no Salacgrīvas devās pasaulē, ir pagājis ilgāks laiks. Arī pārvērtības bijušas ļoti lielas. No meitenes, kas gribēja kļūt par sportisti un, mācoties Murjāņu sporta ģimnāzijā, sapņoja Latviju pārstāvēt Olimpiādē, Endia ir kļuvusi par solisti, kura balsi sākusi skolot Dienvidāfrikā, bet tagad to turpina Latvijā un klausītājus koncertos sajūsmina samtaino dziedājumu.
Par to klausītāji Cēsu rajonā pārliecinājušies jau vairākkārt -baznīcās Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā, Cēsīs, Piebalgas svētkos un koncertos Raiskumā. Nākošnedēļ – 5. martā plkst 18.30 Endia gatavojas īpašam koncertam – “Sirds balsīs”, kas notiks Cēsu kultūras centrā. Tajā skanēs pasaulē populāras dziesmas no filmām, izrādēm, mūzikliem un latviešu komponistu – klasiķu ļoti populāras melodijas, ko sarakstījis Z. Liepiņš, I. Kalniņš, R. Pauls, A. Kalējs un citi.
Ikdienā Endia ir Latvijas Universitātes pilna laika studente, atjaunojot savu statusu pēc gandrīz desmit gadu prombūtnes, lai turpinātu mācības socioloģijas zinātņu fakultātē.
– Brīvajā laikā tu pārtopi par mākslinieci, koncertē. Vai tas ir tava sapņa piepildījums?
– Šobrīd dziedāšana ir lielākais dzīves mērķis. Bērnībā pie vecāsmātes kumodes lielā spoguļa dziedāju vecātēva lenšu magnetofona ierakstu pavadībā. Mani klausītāji bija rotaļu lāči un zaķi. Ļoti ilgojos kļūt par dziedātāju, bet ilgi šo sapni turēju sevī, nevienam par to neteicu.
– Kā tu nonāci Dienvidāfrikā, ja no universitātes biji aizbraukusi studēt uz Ameriku?
– Es satiku un apprecējos ar puisi, kurš ir ieceļotājs Dienvidāfrikā, pēc izcelsmes holandiešu pēctecis. Pēc rosīgās dzīves Amerikas pilsētā nonācu lauku īpašumā Dienvidāfrikā – no Latvijas ļoti atšķirīgā zemē un vietā, kur dzīvoja visai pieticīgi, man bija maz iespēju izpausties. Taču tieši tur piepildījās mans sapnis, ļāva pārvarēt kautrību un latvisko biklumu pret talantu dziedāt.
– Kas pirmie atklāja tavu dziedātājas talantu?
– Mani kāzu viesi Dienvidāfrikā, jo es dziedāju baznīcā kāzu ceremonijā, saviļņojot klausītājus. Vēl senāk mani atklāja Murjāņu skolas izlaidumā, kur es vecākiem dziedāju R.Paula dziesmu “Par pēdējo lapu”, bet tobrīd es vēl ļoti kautrējos no kritikas un neko vairāk neuzsāku.
– Cēsīs, MRU ēkā K.Valdemāra ielā pašlaik skatāma tavu fotogrāfiju izstāde, ko tajā var ieraudzīt?
– Dienvidāfriku, kur ziema ir eksotika. To mēs Latvijā zinām, bet tas nav vienīgais, kas šo valsti raksturo. Es gribu pastāstīt, ka tā ir ļoti interesanta daudzkultūru valsts.
– Kas tevi no pasaules atveda mājās uz Latviju?
– Es tik ilgi nebiju šeit bijusi, bet atbraucot tiku sagaidīta ar lielu sirsnību. Koncertos esmu dzirdējusi tik daudz laba no latviešiem. Es sapratu, cik ļoti esmu noilgojusies pēc mājām un cik ļoti vēlos dāvāt savu sirdi savējiem.
Komentāri