
Ko dara trīs latvju vīri, kopā sanākot? Versijas ir dažādas – viņi var dibināt partiju, var vienu sastiķēt, bet var arī uzraut latviešu nacionālo kāršu spēli – zolīti. Aptaujas dati liecina, ka to spēlē aptuveni 64 procenti Latvijas iedzīvotāju.
Arī Cēsu rajons sevi ierakstījis šīs spēles vēsturē. Cēsnieki bija pirmie, kuri iesāka zoles čempionātus, mums ir savs Latvijas čempions, 2007. gadā titulu ieguva Vitālijs Bogdanovs.
Viens no aktīvākajiem rajona zolmaņiem ir Jānis Mičulis, pēc profesijas sporta skolotājs, kuru var sastapt pie spēles galda rajona, Vidzemes un arī Latvijas čempionātā, pērn braukājis arī uz Kurzemes čempionātu.
Spēlēt sācis vēl skolas laikos, bet, kā pats saka, nevarot salīdzināt zoli, ko spēlē “svētdienas” spēlētāji mājas apstākļos, ar to, ko spēlē tā dēvētajā profesionālajā līmeni: “Tie, kuri spēlē regulāri, visu līdz sīkumam atkoduši, viņi spēlē citādi nekā mājas spēlmaņi. Agrāk bija pierasts iet ar vienīgo caur savējo, bet tā vairs sen nespēlē. Latvijas čempionātā labi var redzēt, kurš ir profesionāls spēlētājs, kurš – svētdienas spēlmanis, un šie nesaprot, kāpēc profesionāļi spēlē kaut kā nepareizi.”
Kas cilvēkus pievelk zolē? Tā ir vienkārša salīdzinājumā ar dažām citām kāršu spēlēm. Samērā ātri var izspēlēt partiju, lai gan netrūkst domātāju, kuri ar divām kārtīm rokā sēž un domā pusi dienas.
“Kas tur ko domāt, tad jau par 99 procentiem skaidrs, kas un kā. Protams, tas viens procents vienmēr ir neprognozējams, bet to izdomāt tāpat nevarēs.
Jāsaprot, ka zole, kā jebkura kāršu spēle, tomēr ir veiksmes spēle. Ja kārtis nāk, vari uzvarēt, ja ne – lai cik labs spēlētājs būsi, nekas nesanāks. Latvijas čempionātā esmu bijis astotais, devītais, bet divus gadus palicis ārpus labākajiem 120, jo kārtis nenāk. Kaut arī tev pretī sēž “lukturi”, kā saucam šos svētdienas spēlētājus, kārtis nenāk un paliec pēdējais pie galda. Lai cik labs būsi spēlmanis, tas negarantē panākumus. Labs piemērs bija pērn Priekuļu čempionāts. Atbrauca desmit profesionāļi, kuri ceļo pa Latviju spēlēdami. Es paliku ceturtais, viņi visi aiz manis, bet vinnēja jaunie puikas. Tiem nāca kārtis, neviens profesionālis viņiem neko nevarēja padarīt,” stāsta J. Mičulis.
Par zolmaņu azartu dzirdēti visdažādākie stāsti, gan par iespaidīgām vinnētām summām, gan par garum garām stundām, kas pavadītas pie spēles galda. J. Mičulis norāda, ka neesot garo stundu piekritējs, pārāk ilgi spēlējot, zūdot azarts, iestājoties apātija. Taču spēli uz naudu viņš atbalstot, tas uzliekot pavisam citu atbildību.
“Ja spēlē uz sērkociņiem, nav nekāda stresa par zaudēšanu. Var paņemt galdu pat bez trumpjiem rokās, ja nu tomēr kaut kas nospīd un kārtis tā sadalījušas, ka vinnē. Ja spēlē uz naudu, vairāk padomā, vai gribi to zaudēt. Tad vairs uz dullo neriskē.
Zoli spēlē gudri vīri. Vairāki aizgājuši uz bridžu, tas kļuvis par viņu iztikas avotu. Viņi brauc pa pasauli, pelnīdami naudu. Nezinu, vai to gribētu, jo tā ir pamatīga nervu spriedze. Tiesa, neteikšu, ka skolotājam tā ir mazāka. It īpaši šajos laikos,” nosmej Jānis.
Rīt notiks rajona čempionātā nākamā kārta. J. Mičulis šobrīd ir līderis, cenšas nosargāt titulu. Viņš gan norāda, ka viņam tituls nav primārais, svarīgākais ir spēle un iespēja atslēgties no ikdienas.
“Būs tituls – labi, nebūs – piecietīšu. Man tuvāka par zolīti ir makšķerēšana, ja maijā, kad notiks pēdējā kārta, būs labs laiks, atmetīšu zolītei ar roku un došos makšķerēt,” saka J. Mičulis.
Komentāri