Mārsnēniete Vita Lāce pagasta aptiekā strādā jau 40 gadus. Viņa neslēpj, ka joprojām vada mazo, bet pagasta ļaudīm tik nepieciešamo aptiekas māju tāpēc, ka pati ir pensijā.
“No pensijas dzīvoju un iztieku. Lai kā tas arī neizklausītos, bet jau ilgi aptiekā ir grūti pat sīku algu nopelnīt. Esmu aptiekāre, aptiekas vadītāja un apkopēja vienā personā. Kāpēc nauda neienāk? Tāpēc, ka cilvēkiem nav naudiņas zālēm. Daudzi nāk tikai ar kompensējamo zāļu receptēm, daudziem jādod medikamenti uz parāda. Kā lai neiedodu zālītes jaunajai māmiņai, kuras mazajam klepus, bet naudas mēneša beigās ne santīma,” vaļsirdīgi stāstīja Vita Lāce un piekrita, ka dienā, kad viņa aizies no aptiekas, visticamāk, to nāksies slēgt. Tajā pašā laikā Mārsnēnos feldšeris strādā pusslodzi, ģimenes ārsts atbrauc reizi mēnesī, bērnu ārsts par laimi divreiz mēnesī.
“Kad cilvēkiem vajag padoma, tad viņi ienāk aptiekā. Izstāsta arī daudzus savas dzīves un veselības kreņķus. Uzklausu, ja varu, tad arī palīdzu, bet visbiežāk jau saku, lai tomēr atrod līdzekļus un brauc pie ārsta. Tuvākais mums ir Liepā, bet tur garas rindas, ja nav cilvēkiem mašīnas, tad grūti tikt laikus turp un atpakaļ,” tā aptiekas vadītāja un piebilda, ka ļoti jūt to, ka cilvēki kļūst arvien trūcīgāki. Lai arī veselības aprūpes sistēmas grozītāji saka, ka arvien plašākai jākļūst veselības profilaksei un ambulatorai aprūpei, laukos jāsaskaras ar citu realitāti. Iedzīvotāji mēdz pie ārsta griezties novēloti, lai arī vīrusu un gripas laiks, no aptiekas plaukta nepazūd vitamīnu pakas. Nav cilvēkiem piecu, desmit latu profilaksei, un var jau tikai cerēt, ka laucinieki dzer pašu lasītās zāļu tējas, ēd upeņu zapti un ķiplokmaizes mājās.
Mārsnēnieši šķendējas, ka trūkst naudas laikrakstu un žurnālu pasūtīšanai, ka dārgi izmaksā vēstules nosūtīšana pa pastu, tāpēc biežāk tiek vērtas pagasta bibliotēkas durvis. Nav lēta braukšana līdz Cēsīm vai Valmierai, bet daudzi šo ceļu tomēr mēro nedēļas nogalēs, jo iepirkties pilsētā esot lētāk nekā pagasta veikaliņā.
“Arvien grūtāk klājas ģimenēm, kurās aug skolas vecuma bērni. Apzinīgie vecāki cenšas kā prazdami, bet tie, ar kuriem cīnījāmies salīdzinoši labākos laikos, prasa vēl lielāku uzmanību. Ne reizi vien nonākam trūcīgo un reizē nelabvēlīgo ģimeņu bērnu vecāku lomā. Astoņi bērni pa nedēļu dzīvo pie skolas esošajās telpās, kuras paši dēvējam par internātu. Tur viņi ir siltumā, paēduši,” stāstīja Mārsnēnu pagasta sociālā darbiniece Rūta Ravinska un piebilda, ka sociālā situācija samilzt, ka vēl smagāki ekonomiskie apstākļi ģimenēs, iespējams, būs rudenī, kad bērniem būs jāatsāk skolas gaitas.
Komentāri